Vispār jau Miķelis noņem cepuri piedāvājuma sastādītāju drosmes priekšā – jau pirmajā bilžu rindā ar 13. numuru piedāvāt potenciālajam Valmieras aplūkotājam apraudzīt Karātavu kalniņu, nu, tas ir koši! Pareizāk sakot, koša ir bilde uz lielā plakāta, bet realitātē šī vieta vairāk atgādina dabas rezervātu, kur cilvēka roka, ja neskaita ikgadējo teritorijas mehānisko appļaustīšanu, nav skārusies klāt apmēram pāris gadu – par to liecina kaut vai pērnā gada lapu sanesumi gar dzīvžogu fragmentiem, kuri – prieks, kur tu rodies – tomēr minimāli šovasar cietuši no nemākulīgiem apgraizītājiem. Paldies dieviņam, zeme te lekna un mitruma papilnam, tāpēc viss aug griezdamies! Kas savu laiku tā sauktajā skvērā izaudzis kokā vai krūmā, tas kalst nost un krīt zemē… Nu, kā jau dabas rezervātā pieklājas. Te būtiski atzīmēt vēl vienu lietu – kā pēc Miķeļa aizrādījuma samērā operatīvi tika demontētas laika zoba nograuztās trepes no promenādes augšā uz Karātavu kalniņu, tā tur viss arī stāv taciņas paskatā. I vasarā gana labi, i ziemā tur bērneļi varēs pa ledu lejup slidināties!
CISAS VĒL SILTAS… Apmēram tā zaļajā motelī izskatījās dienu pirms tā likvidēšanas: vesels blāķis deķu, kāds drēbes gabals, bet biezāka jaka aptīta ap koku, lai netraucē. Foto no Miķeļa arhīva