Ir kapi, kuros ar ūdeni allaž problēmas, īpaši sausā laikā. Te atceros Palsmanes kapsētu, kurā mana tēva senči apglabāti. Lauku kapsēta, gana plaša un ar prominentiem ļaudīm pieglabāta, atrodas smilšainā vietā, kur, iespējams, vienīgajā akā pašā dziļumā dažu gadu grūti bijis vispār kādu ūdens lāsīti sagrābstīt… Cilvēki ar to rēķinās, ne viens vien kādu tilpumu ar ūdeni ved līdzi, uz kapusvētkiem braukdams.
Pozitīvais piemērs no Meža kapiem Cēsīs, kur arī pilsētas lielākā kapsēta faktiski atrodas Gaujas smiltīs un kalna galā, vismaz vecā daļa, taču jau krietni sen, vēl padomju laikos, aprīkota ar ūdensvadu, un krāni izkaisīti pa visu kapsētas plašo teritoriju. Protams, kapusvētku reizēs spiediens nav maksimālais, taču ūdeni ērti var paņemt katrs, kuram vajadzība. I bērnelis, vecāku sūtīts ar lejkanniņu pie krāna, i sirmas kundzītes, kurām jau vismaz septiņdesmit plecos…