Droši vien es neesmu vienīgais, kuram emeritētā* bīskapa pēkšņā kapitulācija, «tautas nodevēja» nosodīšanas kampaņai pat īsti nesākoties, izraisīja rūgtu vilšanos. Tagad tā dēvētās «latviešu labējās» partijas būs pasargātas no šoka terapijas, kas piespiestu tās sarosīties un būt efektīvākām vēlētājiem piedāvātajā politikā. Valsts vara turpinās grimt pašapmierinātībā, jo ir pārliecināta, ka konkurences tai nav un ka jebkāda sabiedrības neapmierinātība ir novēršama ar tīri kosmētiskiem līdzekļiem. Piemēram, aizvācot no vēlēšanu sarakstiem jau pārāk apnikušas sejas.
Nacionāļiem nevajag sevi mānīt, saskatot ar Sproģi notikušajā pilnīgu Saskaņas plānu sagrāvi. Partijai paliek citi latviskie jaunieguvumi – bijušais (un topošais?) satiksmes ministrs Anrijs Matīss, izglītības eksperte Evija Papule, Latvijas Sarkanā Krusta ģenerālsekretārs Uldis Līkops, aizsardzības ministra kandidāts Raimonds Rublovskis un vēl daži vērtīgi kadri. Protams, viņiem nav tik simboliskas nozīmes kā baptistu mācītājam, taču netrūkst prāta, pieredzes un bezakcenta valodas…