Kad teātra direktore Evita Ašeradena jūs aicināja strādāt par mūsu teātra māksliniecisko vadītāju, viņa pauda viedokli, ka «tā ir likumsakarība», jūs minējāt, ka ļaujaties izaicinājumiem. Vai tie turpinās?
Teātris aug kā puķe, kā augs, tas netiek celts strauji kā māja. Jā, izaicinājumi turpinās. Šī sezona teātrī bija tā kā pa pusei no manis plānota, ievērojot dažādus kompromisus, bet nākamā jau būs tāda, kuras virziens tuvāks tam, ko vēlamies, sabalansējot mākslas intereses ar cilvēku interesēm. Izaicinājums turpinās, jo teātris mainās lēni.
Revolucionārs piegājiens tātad neder, bet saprotu, ka uzstādījums par vajadzīgajām pārmaiņām ir spēkā.
Es noteikti cenšos rēķināties ar tradīciju, jo teātra tradīcijas Valmierā pastāv. Taču man ir sajūta, ka Valmierā mīl klasiku, un es arī ļoti mīlu klasiku… Ejamais virziens varētu būt tāds, ka mēs svaigu skatu raugāmies uz klasiskiem darbiem. Tas noteikti nenozīmē, ka tiktu izslēgta šodienas dramaturģija, jo mums interesē šodiena, šodien notiekošais. Mēs gribam virzīties uz tādu demokrātiskāku… nu, kā lai pasaka… Formulēšu tā: mēs gribētu strādāt godīgi, tīri un ar prieku.
Jūs arī uzskatāt, ka darbs Valmieras teātrī ir būtiska likumsakarība, kas piedzīvota jūsu šodienā?
Ļoti iespējams, nezinu. Sākot ar Zojku un pārējiem darbiem, kas šeit tapa, bija par prieku. Tiešām par prieku aktieriem, man un publikai, es vēlos tā atļauties domāt. Man ļoti gribas, lai mēs varam atvēzēties, jo, kad cilvēki nodarbojas ar klasiku, viņi meklē kādu tās atspulgu šodienā, jautā un mēģina izprast: kas ar mums notiek šodien? Jau zinu, ka nākamajā sezonā iestudējumos viss kaut kā nejauši grozās ap ģimeni, runājam par vispārcilvēciskām tēmām, jo jēga jau ir runāt tikai par lielām, nevis mazām lietām.
Valmieras teātris taču labā nozīmē ir slavens ar to, ka netaisa kases gabalus.
Tā tas ir. Un es līdz pēdējam, līdz mirstamam brīdim centīšos šajā pozīcijā turēties, lai komercija nelīstu iekšā.Plika, kaila, apzināta, riebīga komercija… To es tiešām nevēlos un negribu, un man ir arī argumenti. Aug jaunais Valmieras teātra aktieru kurss, kas arī brīnišķīgi strādā ar Dostojevski. Un jaunieši ir forši, viņi daudz varēs izdarīt. Pašlaik viņi veselu pasauli priekš sevis jau atklāj.
MĪLU TĀDU PUBLIKU, kas atnāks, pasmiesies, paraudās, padomās, un, aiznesot kaut ko sev līdzi, gribēs atnākt pie mums vēlreiz, – tā Valmieras teātra mākslinieciskā vadītāja, režisore INDRA ROGA. Jāņa Līgata foto