Kara gadi, deportācijas, arī kolhozu laiks šo mūsdienās gandrīz vai par idilli vērtējamo saimniekošanu ļaudīm pārpilnajos laukos sagrāva pašos pamatos. Diemžēl pēc Latvijas neatkarības atgūšanas neviens no politiskajiem spēkiem (sākot ar «Latvijas ceļu» un turpinot ar Tautas partiju un pat ZZS) vajadzīgos ekonomiskos un vispirms politiskos akcentus par lauku saimniecību mobilizēšanu, stiprināšanu pat negrasījās noteikt. Tādēļ saimniekošana laukos visus šos gadus palikusi it kā pietiekami bagātās ģimenes pabērna lomā, kurai valsts budžetā līdzekļi tiek atvēlēti gauži maz un ir vien jāmēģina iztikt ar maksājumiem no Eiropas Savienības dažādiem fondiem.
Tikmēr nu jau simtiem Saeimas krēslos ilgāku laiku aizsēdējušies vai tikai uz gadiņu tur iekļuvušie politiķi Latvijas attīstību, nākotnes vīziju virzījuši galvenokārt uz lielās naudas taisīšanu, pelnīšanu dažādās bankās un finanšu darījumos. Reizēm nav pat bijusi darīšana ar reālu naudu, bet vien ar tās pārskaitījumiem no kaut kur esoša bankas konta «x» uz nezin kur esošu kontu «z». Tad kādā brīdī izrādījies, ka atkal kādā bankā vairs nav pat tik daudz naudas, lai samaksātu kreditoriem, atdotu vajadzīgās summas uzticīgajiem naudas noguldītājiem.