Pētījums it kā liecina, ka Latvijā ir liels neizmantots potenciāls šajā ziņā, un šo faktu nekavējoties pacentās atgādināt arī dažādi pašmāju banku adepti. Piemēram, izrādās, ka vidēji eirozonā mājsaimniecību hipotekārie parādi veido 40% no IKP, kamēr Latvijā šajā ziņā vērojama viena vienīga atpalicība — mēs esam aizņēmušies tikai par 16% no IKP. Apmēram līdzīga ir situācija arī ar citiem šāda veida rādītājiem, no kā izriet secinājums, ka mums ir, kur augt, un ir, pēc kā tiekties.
Vienīgā nelaime, ka Latvijas iedzīvotāji, it īpaši pirms desmitgades piedzīvotās krīzes dēļ, kura kļuva par īstu traģēdiju daudzām ģimenēm un ar kuras sekām daudzi ir spiesti rēķināties joprojām, ir kļuvuši ļoti neapzinīgi un nez kādēļ vairs nesteidzas līst parādos, lai tikai uzlabotu savus dzīvokļus. Nav jau tā, ka neaizņemtos pavisam, bet vairākums ir ar mieru pieciest zināmas neērtības un šaurību, lai tikai nebūtu jāaizņemas. Drošāks tomēr ir savs jumts virs galvas nekā uz kredīta iegādāts greznāks mājoklis, par kuru jāmaksā līdz sirmam vecumam, turklāt beigās ievērojami pārmaksājot. Bez tam pastāv aizdomas, ka mēs savā vairākumā esam izslimojuši aizņemšanās slimību un atgriezušies pie tradīcijas, ka savu jau neviens neatņems, tamdēļ labāk uzlabot dzīvi par savu naudu, soli pa solītim, nevis ielaisties ar bankām.