SKOLOTĀJA DĒLS
Bernharda Diža jeb Diženajo Bernharda dzīves gājums aizsākās 1864. gada 2. augustā jeb 21. jūlijā (pēc vecā stila) Vidzemē. Rīgas apriņķa Ikšķiles luterāņu draudzes skolas skolotājs Juris Dižs ar dzīvesbiedri Trīni, meitas uzvārdā Bērziņu, dēlēnam kristībās dod gruntīgu un tolaik modīgu vārdu Bernhards. Zēns ar labām sekmēm mācās Ikšķiles draudzes skolā un vēlāk, pēc tēva ieteikuma, 1881. gada vasarā mēro ceļu uz patālo Valku, lai turpinot ģimenes tradīcijas, kļūtu par skolmeistaru! Pēc J. Cimzes skolotāju semināra beigšanas 1885. gadā, Dižam piedāvāta vieta Salisburgā (Mazsalacā; 1885 – 1887). Tur jau gandrīz trīsdesmit gadus par bērnu lasīt un rakstīt mācēšanu rūpējās cimzietis Pēteris Hincenbergs (skolotāja darbā no 1859. līdz 1899.), kurš bija ne vien iemantojis lielu autoritāti skolēnos, bet arī vietējā sabiedrībā. Pēc viņa iniciatīvas 1877. gadā tika uzsākta divstāvu ķieģeļu draudzes skolas ēkas celtniecība pēc latviešu arhitekta A. Kampes projekta. Būve izmaksāja 11.000 rubļu. Pēc jaunās skolas atvēršanas strauji pieauga arī skolēnu skaits. Iespējams, ka vecā Hincenberga stingrība, bet varbūt, Bernharda paša labsirdīgais un maigais raksturs, šķērslis abu tālākai kopdarbībai, jo 1888. gadā Dižs no skolas aiziet, iztiku pelnot kā mājskolotājs. Apsteidzot notikumus, jāprecizē, ka par viņa pēcteci kļūs vēl viens Cimzes semināra audzēknis, mazsalaciešiem labi zināmais Reinis Cukurs.
NETĀLU NO GAUJAS. Romantiskā Lucas muiža. 1930. gadu sākums. Foto no Valmieras muzeja krājuma