Smagi cieš bērni un visbiežāk no savu tuvāko cilvēku puses. Statistika ir skarba. Aiz katra cipara, kas attēlots tabulās, apakšā ir konkrēts vardarbības gadījums, kas pastrādāts pret bērnu. Ja seksuāli izmantoto bērnu skaits Latvijā piecu gadu laikā ir pieckāršojies, tad krīzes centru darbinieki, kur vardarbības upuri iziet rehabilitācijas kursu, pamatoti zvana trauksmes zvanus.
«Ir arī tāda statistika, ka ārpus ģimenes vardarbību ir cietuši tikai septiņi procenti. Tas — vērtējot vardarbībā cietušo situācijas, kuru rehabilitācija tiek organizēta institūcijās. Bet institūcijās šos pakalpojumus saņem tajos gadījumos, kad vardarbība bijusi smaga. Te nonāk pilngadīgas personas, bērni, kuriem ir bīstami palikt ģimenē, savā dzīvesvietā un būt varmākas redzeslokā,» sacīja nodibinājuma «Valdardze» valdes priekšsēdētāja Eva Sāre-Aizsilniece un neslēpa, ka dramatiski ir audzis tieši seksuāli izmantoto bērnu skaits, kas sociālās rehabilitācijas pakalpojumus saņem institūcijās, tostarp «Valdardzē». Tā 2012. gadā bija ziņas par 41 seksuāli izmantotu bērnu, bet pērnajā gadā rehabilitēti 220. Un tie ir gadījumi, par kuriem institūcijas zina. Cik liela ir aisberga neredzamā daļa?
«Visgrūtāk ir runāt par seksuālo vardarbību, bērniem pietrūkst dūšas par to runāt. Bet skaitļi, kādi tie ir, ir tīrās šausmas,» tā Eva Sāre-Aizsilniece.