Ja uz šo parādību paraugās distancēti, neiedziļinoties nevienā konkrētā jautājumā, tad viegli var pamanīt, ka arī atrunas vienmēr ir vienas un tās pašas. Sākot ar to, ka politika ir kompromisu māksla, un jāņem vērā arī sadarbības partneru viedoklis, kuriem par to vai citu tēmu izrādījies pavisam cits viedoklis, bet beidzot ar naudas trūkumu valsts budžetā vai starptautisko situāciju, kur no vienas puses mūs nesapratīs Eiropa, bet no otras — visiem pa vidu maisās kaut kādi mistiski Kremļa imperiālisti, no kuriem identificēt pagaidām izdevies vien personiski Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu. Tiesa, tā kā atrunu saraksts ir visai plašs un tās arī tiek veikli variētas un kombinētas, atrunāšanās algoritmi joprojām netiek uzskatīti par brēcošu netaisnību un liekulību, lai gan par ko citu nosaukt tos ir visai pagrūti.
Kur paliek labie nodomi?
Burtu izmērs