Paturot to prātā: pirms kādu likumu pieņem, ir ļoti lietderīgi apdomāties, kā tieši to varēs īstenot dzīvē. Ja uz vakanci piesakās divi kandidāti, kur vienam ir norādītas krievu valodas prasmes, bet otram nav, uzņēmums var vienkārši pieņemt darbā to pirmo un otrajam pat neko nepaskaidrot. Turklāt apkalpojošās jomas potenciālie darbinieki diez vai būs tie, kas pēkšņi sāks tiesāties par to, kāpēc tieši viņus nepieņēma darbā Narvesenā.
Bet ir kāds cits risinājums. Treknajos gados kādu brītiņu pastrādāju kādā lielā Latvijas bankā, un it kā tur starp prasībām bija arī krievu valoda. Bet darbiniekus vajadzēja tik ļoti, ka praksē uz šo prasību neskatījās. Es pat apjautājos vienai šādai darbiniecei: un kā, netraucē? Nē, viņa atbildēja, itin nemaz; ja nu ļoti, ļoti vajag, var aizsūtīt pie cita darbinieka, bet 95% gadījumu pilnīgi mierīgi var saprasties.
Tāpēc varbūt varētu darīt tā: tā vietā, lai gudrotu, kā vēl ierobežot uzņēmumus un kādas vēl birokrātiskas prasības viņiem izvirzīt, varbūt ir vērts piestrādāt pie labākas biznesa vides veidošanas? Varbūt padarām Latviju tik pievilcīgu uzņēmējdarbībai, ka uzņēmumiem vienkārši nāktos ņemt darbā cilvēkus bez krievu valodas zināšanām – vai palikt bez darbiniekiem. Varbūt jaunu valodas ierobežojumu vietā labākus rezultātus dotu, piemēram, stabila ilgtermiņa nodokļu politika un profesionālās izglītības sistēma? Ieteiktu pamēģināt. Pat ja tas nestrādās – nu ko, arī stabila un draudzīga uzņēmējdarbības vide nav tas sliktākais ieguvums.