Par intervijas vietu esam izraudzījušās Valmieras integrēto bibliotēku. Amanda ierodas steidzīga, jo skolā vēl esot mēģinājums. Vispirms gribu dzirdēt par viņas skolas gaitu sākumu.
— Lai gan esmu trikātiete, tomēr mācības sāku Strenču vidusskolā, kur arī pabeidzu deviņas klases. Arī Trikātā ir pamatskola, taču mamma nolēma, ka man skološanās tomēr būs jāsāk Strenčos, jo tad tuvāk būs arī mūzikas skola, kurā mācījos klavieru klasē. Teikšu atklāti: nu traki gan man gāja mūzikas skolā! Bieži vien raudāju, jo nu nemaz nepatika spēlēt visu to, ko lika skolotāji. Pat gribēju skolu pamest, bet labi vien, ka pamazām kaut kā tomēr saņēmos un skolu pabeidzu. Viss beidzās labi. Nu saku: man patīk spēlēt klavieres un dziedāt! Daru to ar prieku!
Par mācībām Strenču vidusskolā man ir saglabājušās vislabākās atmiņas. Jau no bērnības pēc dabas un savas būtības esmu jestra. Nemiera gars! To redzot, skolotāja centās manu enerģiju likt lietā un ievirzīt dažādos skolas pasākumos. Tad nu bieži vien vadīju dažādus koncertus, labdarības pasākumus, spēlēju Pepiju Garzeķi un velniņu, dejoju Strenču jauniešu deju kolektīvā. 2015. gadā mēs piedalījāmies Dziesmu un deju svētkos Rīgā. Tās ir joprojām neaizmirstamas emocijas. Arī stimuls dejošanu nepamest. Lai gan izbrīvēt laiku mēģinājumiem ir arvien grūtāk, joprojām Strenčos turpinām dejot tādā pašā sastāvā un apņēmīgi gatavojamies kārtējiem Dziesmu un deju svētkiem Rīgā. Šoreiz, kā zināms, tie būs īpaši, jo Latvijai — simts! Tas ir tik saviļņojoši! Gribu to no sirds piedzīvot un izbaudīt.
Kā nonāci Valmierā, Viestura vidusskolas teātra klasē?
Jau sen jutu un sapratu, ka gribu savas turpmākās mācības un tālākās dzīves gaitas saistīt ar skatuvi, kur jūtos brīvi un labi, nudien kā mājās. Viesturos ir pavisam trīs desmitās klases: vispārējo mācību priekšmetu, matemātikas novirziena un mēs — 22 teatrāļi. Jaunieši teātra klasē ir no Rīgas, Gulbenes, Madonas un vēl citām Latvijas pilsētām. Kopā esam trīs puiši un 19 meitenes.
AMANDA PAEGLE: «Saviem vienaudžiem novēlu katram atrast dzīvē to, kas tik tiešām sagādā patiesu prieku. Jebkurā darbā ir jābūt patikai. Nevajag apstāties, jāuzstāda mērķis un visiem spēkiem jāvirzās uz to. Novēlu arī katram pašam atrast ceļu pie Dieva. Lai izdodas!»