Interesanti bija pavērot, kā no seno pilsdrupu puses uz pilsētas centru devās valmierieši un pilsētas viesi (igauņu valodu atkal dzirdēja vai ik uz soļa!). Dažam maisam cauri spīdēja košs sveiciens no aizgājušās vasaras – sarkani un dzintara krāsas āboli, cits savu nesamo bija piepildījis ar lauku labumiem – putraimdesām, žāvētu gaļu, ūdenskliņģeriem un maizi, bet vēl kāds kā dārgumu īpaši saudzīgi rokā nesa bagātīgi ar cukura glazūru izrotātu piparkūku sirdi. Daudzi tirgu bija apmeklējuši kopā ar bērniem, tādēļ priecēja neskaitāmi bērnu ratiņi, divriteņi, skrejriteņi. Dzīvība kūsāja.
Par tirgus īpašo gaisotni un produkcijas daudzveidību gādāja zemnieki, mājražotāji un amatnieki no Limbažiem, Saulkrastiem, Skultes, Smiltenes, Strenčiem, Rīgas, Lielvārdes, Jelgavas, Dobeles, mūsu pašu Valmieras, Kocēniem, Naukšēniem, Zilākalna, Rūjienas un vēl citām Latvijas vietām. Jo garāka rinda pēc kādas konkrētas preces, jo skaidrāks, ka tieši šī ražotāja produkcija ir jau labi pazīstama, iecienīta un arī Valmierā gaidīta.
MĪĻI. Ne viens vien mazais tirgus apmeklētājs gribēja sarokoties un nofotografēties ar atraktīvo un omulīgo sniegavīru laukumā pie Valmieras muzeja. Ārijas Romanovskas foto