Man pašai prātā un sirdī palicis, kā Jette izrādīja savus baltos cimdus, lūdzot tos taustīt ar roku un pacelt pret gaismu, lai mēs ieraudzītu, ka baltajā cimdiņā ir ieadīts gan ceļš uz māju, gan pati māja, skurstenis, no kura nāk dūmi, un zvaigžņota debess. Un vēl no prāta neiziet Jettiņas pavisam mierīgajā balsī paustais: «Mēs esam tik bagāti, jo mums ir pašiem sava valsts!»
Viņa neapšaubāmi ir cilvēks, kurš, reiz satikts un uzrunāts, tevī atstāj pēdas. Trauslas, vieglas, bet neizdzēšamas.
Pašlaik ir dienas, kad vēl izmisīgi meklējam saviem tuvajiem un mīļajiem dāvanas. Manās rokās nejauši nonāca «Jettes Dienu grāmata». Tajā lasāms teju viss Jettiņas dzīvesstāsts, bet pašas atziņās. Viņa savas pārdomas par notikumiem, cilvēkiem, par savu dienu, par Latvijas vasaru un piedzīvoto negaisu kopš agras jaunības rakstījusi dienasgrāmatās.
Piemēram, 1954. gada 28. martā viņa ierakstījusi: «Ja kādu mīl, tad tomēr tas jāmīl ar visu ēnu.», bet 1962. gada Ziemassvētkos piebildusi: «Priecājies, kad ir prieks, raudi, kad ir asaras, un Tu piepildīsi savu dzīvi.»
NEATKĀRTOJAMI ir Jettiņas cimdiņi, tāpēc ka tajos nav jāmeklē pareizie valdziņi un raksti, bet gan jāizlasa vesels stāsts. Foto no gundegablog.lv