Kārlis: Iepazināmies Stacijas ielas mājā, pie pagrabiņa tripāterus spēlējot. Man tad bija 17, Elitai 12 gadi. Abiem šī spēle ļoti patika. Elita ar manu māsu gāja vienā klasē.
Elita: Tad Pētersonu ģimeni izveda uz Sibīriju. Kad atgriezās, viņi bija apmetušies Rozīšu mājā pretī Marijas ielas baznīcai. Mana mamma jautāja, vai tad es neiešot apsveikt Kārļa māsu ar atgriešanos. Es arī aizgāju. Nākamā vīramāte jau tad bija uzmetusi man aci. Kad aizgāju pie draudzenes ciemos, jautāja, kad tad ar Kārli precēsimies.
Man tad bija 17, tikko biju pabeigusi vidusskolu, Kārlim 25. Puisis likās neiekarojams, es tāds smurgulis vien, bet pavasarī sākām draudzēties un Vecgada vakarā rīkojām kāzas. Tolaik jau nelielā amatā strādāju rajonā. Kauguriešos kolhoza priekšsēdētājs bija Hermanis Čoka, teicu viņam, ka man tā kā kāzas priekšā, vajag teļu dabūt. Viņš atbildēja, ka varu braukt pakaļ. Mīlīt, teļš taču bija dzīvs! Teicu, neiešu tam teļam tuvumā un nekad neprecēšos, man viņa bija žēl. Beidzot viss nokārtojās un gaļas kāzu galdam pietika.
Meitene bija savu liktenīgo puisi sagaidījusi!
Kārlis: Nevis sagaidījusi, bet pa Sibīrijas laiku izaugusi.
Elita: Bija jau traki. Pētersonus viņu lauku mājā pie Strenčiem neielaida, bet Valmierā, Rozīšu mājā, pusei no sešiem ģimenes locekļiem bija jāguļ uz grīdas, tikai kāds tika gultā.
Kārlis: Nevienam mūs nevajadzēja. Aizgāju pie draugiem, tie baidījās pieņemt, teica: kur nu, mums tikai četras istabas…
Elita: Māte kreņķējās, ka dēliņam jāguļ uz grīdas, teica, lai nāk pie manis. Tā manā caurstaigājamā istabā nodzīvojām vienpadsmit gadus.
Kārlis: Tur arī viss tika piedzīvots – piedzima divi bērni, es pabeidzu vidusskolu un augstskolu, Elita tehnikumu, iestājās augstskolā.
DIMANTA PĀRIS. Elita un Kārlis Pētersoni. Jāņa Līgata foto