Iespējams, pirmsākums šai mežacūku (jo ziloņi Latvijā savvaļā nevazājas!) takai bija tajā neilgajā laika posmā, kad šo trotuāra gabalu ielu krustā uz abām pusēm remontēja, vecā asfalta seguma vietā ieklājot bruģi. Kāda runa – pa ielas braucamo daļu taču tad neiesi, tāpēc taciņa vasarā pāri zālienam arī ieminās. Bet pēc tam, kad viss jau bija tīrs un glīts ērtai iešanai pa bruģēto gājēju celiņu, kur šajā posmā pat no velosipēdistiem nav jābaidās?
Pagaidu risinājumam izrādījās milzu spēks – pēc trotuāra remonta pāri zālienam turpina iet i jauni, i veci, i līki, i taisni, i greznās štātēs tērpušies, i trenūzenes apvilkušie, i gumijniekos, i augstpapēžu apavos… Savu laiku – dažas sekundes – un savā mūžā kājām noejamo resursu taupīdami.