Veļu laika stāsts
Laukā pūš ass novembra vējš, bet «Riemu» lielajā virtuvē valda omulība: krāsnī sprakšķot runā malka, smaržo pīrāgi un uz saimes galda deg svece. To iededzinot, Ieva nosaka: «Vēl jau ir veļu laiks, lai tad nu «Riemu» garus kopā ar mums sasilda svece!» Mēs savukārt vaicājam, cik «Riemu» ļaudis, ja vien varētu, te tagad pie viena galda sasēstu. Raits stāsta:
«Šai mājvietai ir sena vēsture. Vēl tagad vairāk nekā divu metru dziļumā ir atrodami pirmās mājas pamati, kas tur ielikti ap 1600. gadiem. Jaunā māja blakus vecās pamatiem celta ap 1860. gadu. Tā būvēta ar vērienu, jo mans vectēvs Rihards tolaik bijis tālbraucēja kuģa kapteinis. Burājis pasaules ūdeņos ar burinieku. «Riemās» pavisam bijušas 17 dažādas ēkas: dzīvojamā māja, rija, kūts, klētis, smēde, pirts, pagrabs un vēl cita lietojuma būves. Saimniecībā kopta zeme, turētas govis, bijuši arī zirgi un vēl citi mājdzīvnieki.
Ja mēs tagad aicinātu pie galda dažādu paaudžu «Riemu» ļaudis, tad to būtu vairāk nekā divdesmit. Un zīmīgi, ka viņu vidū noteikti būtu arī dzejnieks Eduards Veidenbaums, kam šoruden apritēja 150. dzimšanas diena. Veidenbaums, pārtraucot studijas Tērbatā un uzsākot mājskolotāja darbu Rūjienā, divus gadus ar pārtraukumiem nodzīvojis «Riemās». No senču nostāstiem zinu, ka «Riemās» viņam esot dota ne tikai pajumte un ēdiens, bet arī materiālais atbalsts. «Riemu» laiks dzejniekam bijis īpaši radošs un laimīgs. Viņš esot dārza galā sēdējis zem egles un daudz rakstījis, tolaik viņam bijusi arī draudzība ar skolotāju Olgu Losi, kuru «Riemās» visi saukuši par Eduarda brūti.
«RIEMAS». Atjaunotā dzīvojamā ēka un abi tās viesmīlīgie saimnieki. Ārijas Romanovskas foto