«Piedāvājumu nopietni apsvēru, līdz piekritu,» viņa stāsta. «Jau iepriekš strādāju par veterinārārsti, arī par veterināreksperti, bet tas galvenokārt bija darbs ar lauksaimniecības dzīvniekiem. Kāpēc izvēlējos patversmi? Ar dzīvniekiem man patīk strādāt, tie sirdij tuvi, un te ir vienreizēja iespēja ar viņiem kontaktēties.»
Ivetai patīkot visi dzīvnieki, īpaši lielie kaķi — lauvas un tīģeri, un viņa nav vienīgā, kura uzskata, ka dzīvnieki, kas daudzējādā ziņā ir līdzīgi cilvēkiem, ir gudrāki par mums.
Iveta patversmē aizvadījusi nu jau trīs mēnešus. Jautāju, vai šajā laikā darbā saskatītas problēmas. «Galvenā problēma ir cilvēku bezatbildība. Viņi, paņemot dzīvnieku, neaizdomājas, ka būs jānodrošina barība, medicīniskā aprūpe, ka dzīvnieki vairojas. Pēc tam meklē dažādus iemeslus, lai kaķēnus vai kucēnus nodotu patversmē, cenšas savas problēmas risināt ar tās palīdzību. Topā ir atrunas, ka dzīvnieks atrasts pie mājas, ka saimnieki brauc prom no Latvijas. Cilvēkiem liekas, ka tas ir nopietns arguments, lai no dzīvnieka atteiktos. Bet nav taču tā, ka braukt projām izdomāts vienā dienā, šādam solim ir laikus jāgatavojas. Un pa šo laiku taču savam dzīvniekam var sameklēt jaunas mājas. Ir gadījies, ka uz patversmi atved sunīti vai kaķīti, sakot, ka saimnieks nomiris. Pēc laika atnāk kaimiņš un dzīvnieku atpazīst, saka, saimniece taču ir tepat Latvijā, strādā Rīgā.»
IVETA LŪSIŅA, Valmieras dzīvnieku patversmes jaunā veterinārārste. Jāņa Līgata foto