Pirmais jautājums ir īss. Kāpēc tāda netradicionāla izvēle?
Tolaik, 2013. gadā, tikko biju pabeidzis Cēsīs vidusskolu un arī Latvijas biznesa koledžu. Pēc skolas tev pasaules redzējums pavisam citādāks, tu saproti, ka Latvijas ekonomiskais klimats tev nekādas perspektīvas nesola, sāc domāt, ko gribētu dzīvē darīt, kādu attīstību veidot… Bezjēgā vienkārši braukt strādāt uz citu valsti negribēju, meklēju variantus, gribējās arī pasauli apskatīt, pabūt citās kultūrās. Nejauši satiku bijušo klases biedru, kurš tobrīd dienēja Franču leģionā un dara to joprojām. Viņš izstāstīja savu pieredzi, un man tas šķita interesanti. Manuprāt, katram vīrietim ir sajūta, ka armija un ieroči — tās tādas kārtīgas vīru lietas. Plus vēl iespēja pabūt citur pasaulē, arī labi iemācīties valodu, viņa franču valoda man tobrīd šķita kas nereāls!
Stājoties leģionā, ir veselības, fiziskās sagatavotības un psiholoģiskais tests. Ko tev lika darīt?
Pirmais bija ātrs fiziskais tests, lai saprastu — deri tu dienestam vai ne. Kad Parīzē iegāju pa lieliem brūniem koka vārtiem un vēlāk pa čīkstošām durvīm jau iekštelpās, vispirms man noņēma pasi, apsēdināja, pārbaudīja visu līdzpaņemto un pierakstīja manus datus. Paralēli uz ekrāna iet filma par leģionu, taču tu nevienu vārdu nesaproti… Franciski tu nesaproti ne vārda, bet angliski viņi ar tevi īpaši runāt nevēlas, jo leģionā jau no pirmās dienas viss notiek tikai franču valodā. Vispirms tāpat ielas drēbēs bija jāpievelkas pie stieņa. Manuprāt, minimums bija 7 reizes, protams, jo vairāk, jo labāk! Ja nemaldos, es pievilkos 17 reizes.
Cik zinu, tev apakšā bija arī kačoku treniņi…
Pirms izlēmu, ka došos uz leģionu, es pāris mēnešus tā nopietnāk patrenēju fizisko izturību.
Esi pievilcies, kas tālāk?
Tev uzraksta uz rokas reižu skaitu, tu nostājies pie sienas, un sākas gaidīšanas moments! Stāvi un gaidi, kad izsauks uz interviju. Kādas trīs stundas nogaidīju. Jo vispirms ņem franciski runājošos un krievu tautības cilvēkus. Leģionā ir daudz krievu, kuri jau pieņēmuši Francijas pilsonību, viņiem ar savējiem intervijas rit raitāk. Tad arī es tiku izstāstīt īsu savas dzīves gājumu. Psiholoģiskais tests bija pie datora — man tas atgādināja IQ testu, kurā jāatrod pareizie skaitļi, loģiskie risinājumi, vienādas formas, jā, arī krāsas uz daltonismu pārbauda. Kad visi testi galā, tev atkal atliek vien gaidīt… Tā es Parīzē leģiona uzņemšanas nodaļā nodzīvoju nedēļu. Pa to laiku tevi izskata no visām pusēm, arī tautība svarīga, jo viņi mēģina leģionā uzturēt kontrastu, tautību dažādību.
Leģionāri Francijas Alpos. Priekšplānā — ar leģionāru zaļo bereti un ieroci — Cēsu puisis Kristaps Ozoliņš. Foto no Kristapa arhīva