Ne vienam vien Gaujmalai tuvāk dzīvojošam bija liels kārdinājums krēslas stundā kādu vien pāris vīriem pastiepjamu apaļkoku krastā dabūt un steigšus skaudīgām acīm neredzamā vietā nogādāt. Riskanti jau bija: ja pludināto koku pievācēju kāds pieķēra, tad tādam cēlās neslava pa visu Valmieru, kurā toreiz dzīvojošie visi sevi par tikai godājamiem, ne ar kādām šmucēm nesaistītiem pilsoņiem uzskatīja.
Cita lieta bija noķert, krastā pietauvot pavasara palu ūdeņu nestos zarainos stumbeņus. Pēc apžāvēšanas no tādiem ne viens vien sters labas malkas iznāca…
Nu no tiem laikiem ir palikusi vien atmiņu stāstīšana par dzīvošanu Krāču kaktā un sadzīvošanu ar Gauju. Nav laikam vairs arī veču, kuriem bija saprašana un pamatīgs krampis, kā palu nestos, pa lēto vai pie pašām mājas durvīm piegādātos baļķēnus malkā sagatavot.
Bet Gaujai koku nešana pavasaru palos joprojām ir tīkama nodarbe, ko tā pat ļoti bezkaunīgi turpina. Par bezkaunību jārunā vēl jo vairāk tādēļ, ka šodienas valmieriešiem šāda upes krastu apdāvināšana, aizkrāmēšana ar nu jau sen te nevienam nevajadzīgiem koku stumbeņiem ir jau pat aizvainojoša.