Vairāku gadu garumā ir analizēts, pētīts un vētīts, lai situāciju Latvijā mainītu. Soļi ir sperti, bet valsts un pašvaldību bērnunamos, kurus tagad sauc piemīlīgāk — par atbalsta, krīzes un aprūpes centriem, tāpat turpina augt teju 1300 bērnu, pārsvarā pamatskolas vecumā, bet joprojām tur vieta atrodas arī zīdaiņiem, arī trīs un četrus gadus vecajiem.
Klupšanas akmeņi, kāpēc pārmaiņas Latvijā sekmējas lēni, ir daudzi. Vissāpīgāk ir zināt, ka valsts baro sistēmu, kas posta bērnu dzīves, un ir pašvaldības, kuras bērnunamus nelikvidē, jo šīs iestādes ir darba devējas trim četriem desmitiem vietējo iedzīvotāju. Par laimi Valmierā un tuvējos novados šo namu nav, bet bijušajā Valkas, Limbažu un Cēsu rajonā var sameklēt.
Skaudri, ja ne vien iestādes, kas sarga savu ādu, bet arī pašvaldība, kas pārstāv sabiedrību, nostājas skaudras sistēmas pusē. Ejot citu ceļu, pašvaldības pat finansiāli iegūtu, jo līdz šim noteikumi nav bijuši audžuvecāku pusē. Audžuģimeņu darba līdzfinansēšana pašvaldībām izmaksāja vismaz piecreiz lētāk, bet ir novadi, kuri arī medijos pauž: bērniem, kuri savā bioloģiskajā ģimenē cietuši vardarbību, dzīvojuši aukstumā un alkohola smārdā, bērnunamos ir labu labā dzīve, kur viss tiek nodrošināts uz paplātes, un neviens neaizdomājas, ka, saņemot visu uz paplātes, bērns līdz jaunieša vecumam nezina, kur un kā viss rodas, un arī nezina, kā izpaužas patiesa mīlestība, kā veidojas bērnu un vecāku attiecības ģimenē.
Nodokļu maksātāji uztur bērnunamus
Burtu izmērs