Galvas ripo, bet OIK paliek

Tiesa, viņam gan tāpēc jāķeras ragos Latvijā gluži vai svētajām govīm, tomēr varbūt mēs tiešām pieredzēsim ne tikai valsts akciju sabiedrību vadošo kadru atlūgumus, bet arī vienu otru garāku ekonomisko noziegumu izmeklēšanas procesu ar loģiskām beigām – reāliem cietumsodiem.
Mūsu valstī tā iegājies, ka nopietnu šeptēšanos ar mūsu visu kopējo naudu parasti uzrok nevis attiecīgie dienesti, bet gan entuziasti ļoti sarežģītajā pētnieciskās žurnālistikas lauciņā. Tā nav vienkārša maizīte, zinot, cik pamatīgi sevi ar augstākās raudzes advokātiem un pašu lobētiem likumdošanas aktiem nodrošinājuši tie kungi un dāmas, kuri šajā valstī bezkaunīgi shēmo lietas un bāž naudu savās privātajās kabatās ne jau pirmo gadu. Reizēm gan šī atmaskošana populārajos TV raidījumos notiek pēc kāda politiskā spēka pasūtījuma, taču kopumā šis process vērtējams pozitīvi. Vismaz tautai ir ko pašūmēties!
Pagājušajā gadā vien par tā saukto zaļo elektrību visi kopā Latvijā esam samaksājuši gandrīz 300 miljonus eiro. Papildus reālajai maksai par elektrību! Un esošā kārtība ar OIK (obligātā iepirkuma komponenti) paģēr, ka nākamgad un vēl pēcāk šīs izmaksas varētu tikai pieaugt. Jo klimata uzlabotāji lieliski uztver kopējo gaisotni šajā naudas pilnajā nišā, tāpēc gatavi zaļo enerģiju sagādāt arvien vairāk. Par dubultu tarifu, protams. Un ja vēl attiecīgās iestādes, kurām jākontrolē šāda zaļā ražošana de facto, pārbaudīt ierodas vakara krēslā, kad, piemēram, ar šķeldu kurināma koģenerācijas stacija vairs īsti nav atšķirama no kādā būvē iekšā iedabūta jaudīga  dīzeļģeneratora?