Jāsāk, šķiet, ar atvainošanos lasītājiem par manu neizturamo vēlmi pieķerties tieši šim tematam. Par valsts galvas priekšlikumu automātiski piešķirt pilsonību nepilsoņu jaunpiedzimušajiem šonedēļ jau aptveroši izteicās kolēģi Guntis Vīksna un Andis Sedlenieks. Mana nieze «piemest savas piecas kapeikas» diemžēl ir spēcīgāka par avīžniecības labās gaumes apsvērumiem. Galu galā šis tiešām ir patlaban būtisks satricinājums Latvijas politikā.
Praktiski visā piekrītot abu komentētāju teiktajam, esmu tomēr spiests – pat ar cieši sakostiem zobiem – oponēt Gunta otrdien rakstītajam, ka «atkal tiek skandētas sazvērestības teorijas par Raimonda Vējoņa saskanīgo nokļūšanu Valsts prezidenta krēslā». Vēl vairāk – esmu spiests piekrist Raivim Dzintaram, kas, šķiet, pirmais publiski šopirmdien norādīja uz Rīgas pils kambaros tapušo politshēmu. (Kaut man ļoti negribas ne ar kolēģi kašķēties, ne ar Dzintaru brāļoties.)