Īstens rūvenietis
Kad uzzinājām, ka Uģis joprojām ir īstens rūvenietis, vaicājām, kā tad viņš nonācis Sēļos, kur sācis savu biznesu. Izrādās tas ir īpašs stāsts. Uģis atceras: «Otrajā klasē sacerējumā rakstīju, ka būšu traktorists, bet tas ātri pārgāja. Mans tēvs Eduards Vītiņš bija galdnieks. Tas arī izsaka visu. Lai koka dēli pārvērstu par kaut ko praktisku un skaistu, nudien jābūt slimam ar to. Tāds bija mans tēvs, tāds es. Tēvs strādāja Rūjienā, SCO galdniecībā. Tad kolhoza «Ziemeļi» vadība izlēma, ka Sēļos veidos galdniecību. No SCO pārvilināja galdniecības priekšnieku, tas savukārt līdzi paņēma savu labāko galdnieku Eduardu. Tā arī Sēļu pagasta centrā radās galdniecība. Sākoties privatizācijai, daudz netrūka, ka tēta ieguldījums «Dīķīšos» ātri vien izkūpētu nebūtībā, jo uzradās viens negausis, kas kā tanks gribēja iet visam pāri. Devām tam pretsparu, sametāmies kopā un par pajām izglābām gan zāģētavu, gan arī galdniecību. Tagad šeit esmu viens pats — gan ģenerālis, gan arī ierindnieks. Bija laime vēl daudzus gadus kopā ar tēvu te pastrādāt, jo tēva skola bija tā labākā. Jo ilgāk esmu šajā arodā, jo vairāk jūtu — tas ir ne tikai darbs, tas ir dzīvesveids. Te stundas neskaita. Ja iesākts kaut kas interesants, laiks vienkārši pazūd. Varu tā aizrauties, ka dažkārt nejūtu, ka nakts jau pagājusi. Tas pats ar mūziku, vingrinoties pamatīgi aizraujos. Kā darbā ar koku, tā arī ar akordeonu rokās man svarīga ir radošā brīvība, improvizācija, intuīcija un arī dvēseles izjūtas.»
UH! Galdnieks Uģis Vītiņš rāda, cik varena karote pasūtīta kāda bērnudārza virtuves prāvajiem zupas un putras katliem. Ārijas Romanovskas foto