Tā kā jaunā ģimene sev meklēja dzīvesvietu, nolēmuši palūkot, kas notiek turpat aiz krejotavas – vecātēva bijušajā saimniecībā, no kuras viņš bijis pat pa diviem lāgiem izsūtīts – 1941. un 1949. gadā. Māra zināja teikt, ka arī citas apkārtnē ir tolaik represēto mājas.
Mantojums bijis diezgan bēdīgā stāvoklī. «Kad pārnācām, te vēl dzīvoja piecas kolhoznieku ģimenes – māja sadalīta atsevišķos dzīvoklīšos, kuros mita dažādu Latvijas novadu no kara šurp atbēgušie. No lielās kūts un citām ēkām bija palikuši tikai mūri, viss aizaudzis,» atcerējās Māra. Vīrs Marģers sievai, kura savulaik Ļeņina kolhozā strādājusi par galveno grāmatvedi, jokojot teicis, vai tad viņa saviem īpašumiem tolaik nav varējusi vismaz kādu jumtu uzlikt.
Ar entuziasmu un lielu apņēmību «Pūces» sakārtot abi sākuši vectēva mājās dzīvot un saimniekot. Ne gluži bez pieredzes un ne ar tukšām rokām – jau iepriekšējā dzīvesvietā ģimenei bijušas aitas. Uz «Pūcēm» atnākuši ar piecām govīm un T-40 traktoru.
«Jaunsaimnieku plūsmā netikām, cīnījāmies paši. Veco ēku atjaunošanā mums palīdzēja, un arī Mārai mantojumā bija mežs, no kura būvniecībai ņēmām materiālus. Paši zāģējām un paši ar savām rokām te visu sabūvējām,» pastāstīja Marģers. Tā visas vecās ēkas saglābtas. Starp citu, dzīvojamajā mājā, kurai nu jau 120 gadi, pēc tajā veiktajiem Eiropas remontiem nu pieejamas visas laukos iespējamās ērtības.
DIVAS SAIMNIEKU PAAUDZES. Māra un Marģers Sproģi, viņu dēls Jānis ar draudzeni Beāti tuvajās ganībās. Jāņa Līgata foto