Mēs, dziedi vai raudi, neesam nekur tālu tikuši projām no kaimiņvalsts vēsturiskā mantojuma. Kā zināms, viena no Krievijas divām galvenajām problēmām ir ceļi. Pareizāk, to neizbraucamība vai neesamība.
Tāpat, protams, arī mūsu tik eiropeiskajā valstī joprojām netrūkst arī otrās lielkrievu problēmas – visvisādu duracību. Īpaši ceļu būves un remontu valstiskajā politikā.
Kad dzirdēju Madonas novada pašvaldības vadītāju atgādinām ik pa laikam mūsu visu veiksmīgi aizmirsto, ka lauku ceļi nopietnus kapitālieguldījumus tā arī nav piedzīvojuši gadus trīsdesmit (kopš «perestroikas»!), kaut kā galvā pašas no sevis sāka līst pavisam dusmīgas domas. Pat viegli nepatriotiskas, un nekādus Kremļa troļļus nevajag klausīties!
Mūsu ceļus – tiklab grantētos, kā maģistrālos – kārtībā nesavedīs valsts budžeta apmaksāta kontrpropaganda, ar ko daudzi aroda kolēģi šķiet sacerējušies sev maizi nopelnīt. Savukārt ceļa rullis, greiders un svaigi uzlieta asfalta smarža ir visvarenākie ieroči pret visiem informācijas kara mošķiem.