«Veicot preventīvo darbu policijā, bieži braucām uz skolām, uz vecāku sapulcēm pa visu Vidzemes reģionu. Tas man ļoti patika, taču — jā, pēc sapulces no vecākiem un pedagogiem ir dzirdēts kluss paldies, bet informācija, vai šim darbam bijis rezultāts, nesekoja.
Un tieši šodien mums bija bāriņtiesas sēde, kurā pieņēmām atzinumu par kādu māti. Pirms septiņiem gadiem viņai ar tiesas spriedumu bija atņemtas aizgādnības tiesības, un viņa tagad tiesā iesniegusi prasību ar lūgumu tiesības atjaunot. Izvērtējot visus apstākļus un pēdējo divu gadu sadarbību, izsniedzām pozitīvu atzinumu. Ja tiesa, uzklausot bāriņtiesu un pašu māti, lems, ka bērni drīkst atgriezties mājās, līdz ar to divi bērni, kuri šos septiņus gadus uzturējās ģimenes atbalsta centrā un bija šķirti no ģimenes, turpmāk dzīvos kopā ar māti. Lūk, tieši tas, ka redzu šo atgriezenisko saiti, ka šis divu gadu darbs gan ar bērniem ģimenes atbalsta centrā, gan māti ir nesis rezultātu, sniedz gandarījumu,» saka bāriņtiesas priekšsēdētāja.
Vai bieži šādi pozitīvi piemēri gadās?
Ļoti reti. Cik zinu, Kocēnu novada bāriņtiesas praksē kopš tās izveides šis ir tikai otrais gadījums, kad bāriņtiesa pieņem pozitīvu atzinumu, lai mātei, kurai ar tiesas spriedumu ir atņemtas aizgādnības tiesības, tās tiek atjaunotas. Par to ir ļoti liels prieks un gandarījums. Protams, tas ir arī liels sociālā dienesta darbs ar ģimeni. Arī tad, ja bērni no ģimenes ir šķirti.
Nedaudz, lūdzu, pastāstiet par darbu ar ģimenēm.
Varu droši teikt, ka Kocēnu novadā bāriņtiesai ir izveidojusies cieša sadarbība ar sociālo dienestu. Tas nozīmē, ka notiek operatīva informācijas apmaiņa (tas acīmredzot arī tādēļ, ka novadā iedzīvotāju skaits nav tik liels) — problēmas tiek ļoti ātri pamanītas un kopīgi ar sociālo dienestu izanalizēts, vai jāpieslēdzas arī bāriņtiesai, vai arī pagaidām ar tām tiek galā sociālais dienests. Šim sietam cauri izkrist nav iespējams. Un ir svarīgi, lai vecāki tiktu laikus brīdināti, lai viņiem tiktu izskaidrotas iespējamās sekas, jo vecāki diemžēl ir nezinoši arī par elementārām prasībām. Laikam katru dienu ar lieliem burtiem būtu jāraksta avīzēs vai uz reklāmas stabiem, piemēram, par to, ka bērnus līdz 7 gadu vecumam vienus nedrīkst atstāt bez uzraudzības.
Pirmā saruna ar vecākiem notiek ģimenes dzīvesvietā. Kad problēma ir identificēta, sadarbojamies arī ar izglītības iestādēm. Pati personiski esmu bijusi visās novada izglītības iestādēs gan uz nodarbībām, gan vecāku sapulcēm un pie bērniem. Kad ģimenē ir konstatētas problēmas, šī saruna ar bērnu skolā, nevis vecāku klātbūtnē mājās mums ļauj labāk izprast, kādi ir apstākļi ģimenē, kā bērns jūtas mājās, kā varam palīdzēt.