Tā rakstījis Linards Laicens, kura vārds ar Valmieru saistīts uz ilgu laiku: te dzīvojis, un Pārgaujas ielai vārdu neviens tik drīz mainīt netaisās.
Bija laiks, kad jaunā dzejnieka dvēsele, slāpstot pēc gara brīvības, to meklēja ārpus Latvijas, un rezultāts interesants: maza grāmatiņa par skaisto Itāliju. Tā ir zeme, par kuru viņam vienmēr bijusi liela interese. Starp citu, arī tolaik Latvijā nedzirdēto vārdu viņš ieguvis no kāda latviski tulkota itāļu romāna, ko lasījusi māte, un, kad Laicens kā rakstnieks un sabiedrisks darbinieks jau bija populārs, tas izplatījies visā Latvijā. Pirmoreiz viņš Itālijā pabija 1924./25. gadu mijā (grāmata iznāca 1925.), otrreiz kopā ar sievu un meitiņu Fetnu 1932. gadā.
Laicena mūžu 1937. gadā nopļāva čekas nežēlīgā roka Maskavā, kur latvieti bija aiznesusi revolucionārā romantika, bet viņa un valmierietes Olgas Laicenas ģimenes atvase, mazmeita Anna, arī ļausies literatūras un grāmatniecības valdzinājumam. Pēc daudziem Latvijas Nacionālajā bibliotēkā nostrādātiem gadiem Anna Laicena izlems doties uz skaisto Itāliju, lai apmeklētu vietas, kur pabijis vectēvs. Rezultāts arī interesants: dzejnieka 70 lappušu tekstu papildinās mazmeitas rakstītais, pieticīgi ietilpināts 35 lappusēs.