Skaņākalna pagasta centrā slejas pareizticīgo dievnams, kura kupolu redz teju no lielceļa; braucot uz Mazsalacas kapu pusi, nevar nepamanīt Sv. Annas evaņģēliski luterisko baznīcu, bet, līkumojot pa Mazsalacas ieliņām, paskatoties pa labi un kreisi, pie sevis aicina baptistu draudze, citā pilsētiņas malā sava kalpošanas vieta ir adventistiem, kādā namā, kuru nepamanījām, pulcējas Vasarsvētku draudzē kalpojošie, bet Baznīcas ielā, kas arī droši vien nav mazsvarīgi, pavisam senā koka namā uz misi ik pārnedēļas steidz vietējie katoļi. Mazpilsētas draudžu vēstures stāsti – kā tās radušās, kad slēgtas, kad no jauna celtas saulītē – ir izziņas materiālos aprakstīti, taču to, kā veidojusies pati situācija, ka mazā pilsētiņā ir tik liela «draudžu konkurence», tā īsti neviens «Liesmai» nevarēja izstāstīt, toties katrs uzrunātais apelēja pie pārliecības, ka arī šajā dzīves jomā ir svarīgi, ja cilvēki var izvēlēties. Un mazsalacieši tiešām izvēli izdara. Jāatzīst, ka neviena baznīca vai lūgšanu vieta nav stāvgrūdām ļaužu pilna ne ikdienā, ne svētku reizēs, tomēr tie, kuriem bez Dieva svētības un kopīgas lūgšanas ikdienu grūti iedomāties, uz savu vietu, kur ierasti altāris un krusts, un miers, dodas nepagurdami.
SKANĒS LIELDIENU ZVANI baznīcās un lūgšanu vietās, kur mazsalacieši dosies Lieldienu rītā, piedzīvojot mieru un atdzimšanas prieku.