Latvijas sabiedriskie mediji aktualizēja šo problēmu, uzzinot par pārkāpumiem un vardarbību, kas, iespējams, pret bērniem veikta Jelgavas pilsētas bērnunamā.* Medijos izskanējuši vairāki stāsti rubrikā «Sistēmas bērni», bet aprīļa beigās Latvijas televīzijas krievu apraidē strādājošie žurnālisti definēja: «sistēmas ķīlnieki», jo bērnus šī sistēma maļ, kropļo un samaļ, ja pa ceļam nepagadās cilvēki, kuri iestādēs dara daudz vairāk, nekā viņu amata aprakstos noteikts.
Nami, kas jāsagrauj
Iespējams, ka pēc gadiem pieciem, kad Latvijā būs realizēts deinstitucionalizācijas (DI) projekts, pie mums tiešām vairs nebūs bērnunamu, kas ir viena no pēckara paliekām.
«Skaudrākā palieka,» sarunā ar «Liesmu» pērnajā vasarā teica ukraiņu priesteris Gennādijs Mohņenko, kurš kopā ar audžubērniem apceļo pasauli un velotūrē sludina no bērnunamiem brīvu pasauli, stāstot, ka tūkstošiem bērnu Krievijā, Ukrainā un diemžēl arī Latvijā joprojām mīt namos, kas idejiski jāsagrauj.
«Tikai cilvēki — es, tu, viņš — to var izdarīt. Tikai mēs kā līdzcilvēki varam būt bērnam svarīgākie — mamka un papka. Tie ir liekulīgi vārdi, ka ievērojam bērna vajadzības, kas rakstītas likumos. Ja bērnam nevaram iedot ģimeni, tad viss, ko saucam par bērnam svarīgo, ir pazudis tulkojumā,» tā priesteris, kurš piedalās akcijā «Pasaule bez bāreņiem!», mudinot katru veselīgi domājošu cilvēku kļūt par aizbildni un bērnus adoptēt.
Savukārt DI projektā lielāka loma uzticēta specializētajām audžuģimenēm, kuras būtu atvērtas bērniem 24 stundas diennaktī septiņas dienas nedēļā. Būtībā audžuģimeņu loma tiek uzsvērta un spēcināta, lai pašvaldību bāriņtiesām nenāktos izjust, ka krīzē nonākušie bērni, kas izņemti no ģimenes, jāievieto institūcijā, jo brīvas audžuģimenes, kas uz sitiena varētu pieņemt vienu vai vairākus bērnus, nav.
BĒRNUNAMĀ bērnu raudas nedzird. Nospiedošais klusums sākumā šķiet nesaprotams, apdomājot kļūst mokošs. Foto ilustratīva nozīme