Kā apmeklēt Raini? Ilgi mēs par to domājām. Ernestīne Kārkliņa (Linarda Laicena pirmās sievas māsa), Milda Rolmane, Anna Uiska, Olga Matisone (rakstīja dzejoļus, kurus nevienam nerādīja), Frindfelde vai Freiberga, Emma Krēsliņa, vēl pāris meiteņu. Nolēmām aizbraukt uz laukiem, salasīt daudz daudz lauku puķu un aizvest tās Rainim – jāņuzāles, margrietiņas, rudzupuķes. Ar lielo ziedu klēpi devāmies uz Rīgu. Durvis mums atvēra dzīvokļa saimniece. Viņa paklusām pieklauvēja pie kādas istabas durvīm un teica: «Raiņa kungs, pie jums viešņas!» Atbilde skanēja paklusi: «Jā, jā, laižat tik iekšā…» Vienai no mums, Emmai, kura patiesi Raini dievināja vairāk par jebkuru citu, uzticējām šo ziedu daudzumu pasniegt Rainim. Viņš sēdēja uz kāda dīvāniņa – kā tolaik teica, sofas, piecēlās, nāca mums steidzīgi pretī ar saulainu, pārsteigtu smaidu. Ar katru viņš sasveicinājās, sniegdams roku. Emma kaut ko ļoti nedrošā balsī runāja, sniedzot ziedus, un sveica ne tikai mūsu, bet visas ģimnāzijas meiteņu vārdā.
Rainis bija slaida auguma, taisnu stāju. Turēdamies pie sofas atzveltnes, viņš teica: «Ieņemiet nu, meitenes, vietas, kur nu katra to pratīs atrast, šajā šaurībā. Pēc tā plašuma, kādā es tiku daudzus gadus dzīvojis, man liekas, ka šeit trūkst gaisa. Skolotājs Kārkliņš ir mani vislabāk sapratis. Viņš bija pirmais, kas mani sagaidīja[Rīgas stacijā – A.L.].»
Rainis bija ģērbies gaišā uzvalkā, kāda šallīte ap kaklu. Likās, viņš bija apaukstējies, droši vien sakarā ar klimata maiņu – no Šveices uz Latviju.
Istabā vēl bija, kā jau tolaik mēbelētās istabās, kantains paliela izmēra nekrāsots koka trauks ar gumijkoku, ļoti neliels rakstāmgalds. Uz sofas kādas trīs meitenes apsēdās, bija vēl pāris nepolsterētu krēslu (tie nebija t.s. Vīnes krēsli, kādi toreiz bija modē).
Rainis iztaujāja mūs par skolotāju Kārkliņu. «Vai jums Kārkliņa lekcijas patīk? Man personīgi, cik es zinu, liekas – Kārkliņam ir sevišķa izpratne, īpaši runājot par manu dzejoļu krājumu «Gals un sākums».» (Šos Raiņa vārdus es ļoti labi atceros!) Un tad smīnēdams jautāja: «Vai viņš ir ļoti stingrs?» Mēs Kārkliņā nekad nejutām stingrību. Viņš turēja savā varā ar dzejas skaidrojumu. Mēs atbildējām, ka Kārkliņš ļoti daudz mums palīdz mūsu meklējumos – par ko dzīvē kļūt.
Par šņukstēšanu aizkrāsnē – klusā sajūsmā – to gan mēs Rainim nestāstījām…
IZLAIDUMĀ. Valmieras Valsts vidusskolas 1922. g. izlaiduma klases audzēkņi un skolotāji, arī Kārlis Kārkliņš – 1. rindā trešais no labās. Foto no Valmieras muzeja krājuma