Spītējot ne visai labvēlīgajiem laikapstākļiem un to radītajiem nosacījumiem arī uz šosejas (ūdens dušas no garāmbraucošajiem transportlīdzekļkiem), arī šogad sacensībās tika lauzti rekordi un gūtas spožas uzvaras, galvenokārt jau pašiem skrējējiem pār sevi.
Distances pirmajā daļā trases rekorda (Georgs Jermolajevs (08:01:38, 1992) tempā pretī Valmierai traucās viens no šī gada favorītiem, madonietis Kristaps Broks. Diemžēl vēdera problēmas dēļ viņam nācās izstāties pirms ceturtā kontrolpunkta Braslā, tā vēl uz vienu gadu atliekot nodomus par trases rekorda labošanu.
Pirmais skrējējs Valmieru no Kocēnu pagrieziena ieraudzīja pl. 8:06, un tas bija rīdzinieks Didzis Glušņevs, kurš raitā solī pēc 21 minūtes arī pirmais sasniedza finišu pie Sv. Sīmaņa baznīcas, apstādinot laikrādi pie 08:27:32 h (otrais ātrākais laiks pēc šo sacensību atjaunošanas, pērn Uldis Kļaviņš iespēja 8:26:49).
«Šim skrējienam es briedu jau ilgi, gribēju piedalīties jau aizpērn — nokavēju pieteikšanos, pērn nesanāca, jo skrēju Parīzes maratonā,» pēc uzvaras atklāja Didzis. «Patlaban nezinu, vai vēl kādreiz to skriešu, bet domas jau ātri mainās. Katrā ziņā atzīmējies esmu. Šī uzvara noteikti ir liekama manu panākumu top piecniekā līdzās pērn izcīnītajām trešajām vietām nakts taku skrējienā Zilonis tumsā un taku skrējienā Cēsis ECO Trail un startam Pasaules čempionātā kalnu taku skriešanā Portugālē. Īstenībā man patīk skriet tumsā, jo tad ir sajūta, ka tie kilometri ātrāk dilst. Distancē man pirmais lūzuma punkts nāca ap 70 km, ap to brīdi mani apdzina Pēteris, tad kontrolpunktā komandas biedri mani sapurināja — aizgāju garām Pēterim un tā, spiežot visu sulu ārā, noturējos līdz pat finišam. Negaidīts panākums — pats nebiju domājis, ka sanāks tik labi.»
GLADIATORU PASTAIGAS uzvarētāji 2017. gadā — Didzis Glušņevs un Viktorija Tomaševičiene.