Ko vērtīgu tev kā aktierim ir devusi pagājusī teātra sezona un viss, kas izdarīts līdz šim šajā sezonā?
Bija ļoti produktīvs laiks, bet varēju, varēju, varēju labāk. Es vienmēr skatos tā — galvenais man ir kaut ko iegūt, iemācīties. Aktiera profesija ir nemitīgs darbs ar sevi. Visu laiku ir jāturpina sevi pilnveidot. Jebkurā darbā jāatrod kaifs. Ja nebūs kaifa spēlēt, skatītāju vispār neinteresēs, kas tur notiek. Tāpēc es katrā lomā vienmēr meklēju sev uzdevumu, kuru mēģinājumu procesā cenšos izpildīt. Izpildot saprotu, re, tur es esmu pagājis solīti uz priekšu. Piemēram, «Zikovos» pie Feliksa Deiča ļoti daudz strādājām pie manas lomas iekšējās darbības, lai arī Mihaila lomu neuzskatu sev par lielu veiksmi, ka būtu kaut ko ļoti krasi pamainījis, bet sev varu pateikt, ka caur šo lomu esmu licis soli uz priekšu. Krāju sev pieredzi tā, ka nākamajā darbā man ar to vairs nav jāstrādā — es to zinu, esmu to sapratis, varu spert nākamo soli. Es tikai tā skatos uz darbu kā nemitīgu procesu. Tāpēc man arī ir tik interesanti strādāt teātrī, ir iespēja visu laiku sevi izaicināt. Nevienu izrādes mēģinājumu nepalaižu sev tāpat vien, visu laiku pārbaudu, vai manī kaut kas notiek vai nenotiek. Varu to izdarīt vai nevaru? Un mēģinu. Tāpēc arī uz katru nostrādāto teātra sezonu skatos, cik tas ir bijis produktīvi manā kā aktiera izaugsmē. Kad no pagājušās sezonas ielēcu jaunajā Indras Rogas izrādē «Muiža kaņepēs», es nebaidījos izskatīties muļķīgi, tur es mēģināju sev atrast jaunas lietas. To, ko es līdz galam neizdarīju pagājušajā sezonā, mēģinu izdarīt tagad.
RIHARDS JAKOVELS. Matīsa Markovska foto