Toms atzīstas: skolas gados, arī Pārgaujas ģimnāzijā, bijis visai attālu no mākslām. Lai gan mamma reiz atgādinājusi, ka viņa jaunāko klašu skolotāja Anita Peiča Vaidavas skolā viņam iedalījusi spēlēt visai nozīmīgas lomas pašu veidotajās ludziņās. «12. klasē, kā daudzi, pieteicos spēlēt žetonvakara izrādē, Blaumaņa «Ļauno garu» iestudēja Valmieras teātra aktieris Krišjānis Salmiņš, bet viņam nebija tik daudz laika, lai visus mūs noklausītos un secinātu, ko katrs varam. Var teikt, ka lomas sadalīja tā, pēc deguniem, man tika mīlētāja lomiņa divās ainiņās. Bet, kā bija, kā ne, izvirzījos un beigās jau spēlēju diezgan lielu lomu. Tā kā par teātri man nebija nekāda priekšstata, tad darīju, ko gribēju un kā jutu,» Toms atceras, ka skolas laiks aizzibējis vienā skriešanā, steigā, ka reizēm pat aizmirsies, ko esi darījis. Prātā gan, ka pēc žetonvakara Krišjānis Salmiņš viņam ieteicis: ja gribi, tu varētu pamēģināt…
«Tajā gadā Kultūras akadēmijā aktierus neuzņēma, tāpēc, lai nezaudētu gadu, iestājos Kultūras koledžā, tā sakot, zināju, ka gribu pamēģināt uz aktieriem, un gads būs labs sevis pārbaudīšanas un sagatavošanās laiks. Tā kopā ar draugu pamēģinājām, tā viegli uztverot — būs, nebūs, bet abi izturējām visas tūres un tikām uzņemti akadēmijā.» Toms steidz piebilst, ka viss viņa kurss tādi sagadījušies — brīvi, izpausmēs tāds hipijkurss. Tomēr augstu vērtē kursa vadītājas Māras Ķimeles, Elmāra Seņkova ieguldījumu.
TOMS VELIČKO: «Teātris ļoti, ļoti liek domāt. Par sevi. Es varu aizdomāties par katru sīku detaļu, tās tēlā man ir ļoti svarīgas. Izrādes skatoties, mēģinu pat mazāk mirkšķināt acis, lai pamanītu katru pieredzējuša aktiera acu skatienu, galvas pagriezienu… Man interesanti ir būt arī skatītāja lomā. Un ļoti jau vēlētos, lai arī skatītājs nāk uz izrādi līdzi domāt, nevis atslēgties no ikdienas, kā pie televizora.» Foto no personiskā albuma