Strādājot pie izrādes, talantīgais VDT aktieris Mārtiņš Meiers mūs soli pa solītim ieveda teātra pasaulē. Taču, lai arī uz skatuves atradās pat četrpadsmit mākslinieki, ieskaitot klases audzinātāju Baibu, vislielāko lomu spēlēja pats režisors, kurš spēja mūs iedrošināt un izstāstīt sajūtas ar tik lielu degsmi, ka bija skaidrs – mums tik tiešām ir pa spēkam! Par izrādi viņš pats saka, ka tas ir bijis neprātīgs piedzīvojums, un uzvest tieši šāda veida izrādi viņu iedvesmojušas Sandras Krastiņas gleznas. «Milzīga glezna ar vēršiem, govīm, tautumeitām, baltiem krekliem un lauku ainavām. Tās redzot, sapratu, ka mēs varam!» – tā Mārtiņš.
Tā simboliski gribas pieminēt Imantu Ziedoni un viņa rindas: «Laiki nav svarīgi. Svarīgs ir cilvēks.» Un Mārtiņš kā cilvēks nāca īstajā laikā, jo tieši viņš mums lieku reizi atgādināja, cik ļoti jāizbauda katrs mirklis un ka tīra, patiesa sirds ir mūžīga vērtība. Ar šādām sajūtām un uzlādēti līdz maksimumam mēs kopā radījām stāstu par spēju piedot, būt laimīgiem un cilvēcīgā vienkāršībā svinēt kopā būšanu. Stāstu par mums pašiem.
Mārtiņš teica, ka «dažkārt vajag tikai nelielu impulsu, lai dzīve kļūtu daudz biezāka, krāsaināka un pilnīgāka». Paldies, Mārtiņ, par šo impulsu, jo mūsu dzīve tāda tik tiešām kļuva – ar ierastu ritmu un kārtību tā nu iet roku rokā ar bezrūpīgu ikdienu uz motocikla ar vēju matos un putekļu mākoni aiz muguras. Un mūsu sirdis ir tīras kā piens.
PĒC IZRĀDES. Mārtiņš Meiers un klases audzinātāja Baiba Meļķe. Foto no personiskā albuma