Kāda ir jūsu mīļākā vieta pilsētā?
Man patīk visa Valmiera, – tā ir liela un maza vienlaikus, mežs un pilsēta ir tik tuvu. Pārsteidzoši daudzie privātmāju kvartāli, stacijas gals un, protams, Dzelzs tilts sniegā. Tas tika uzbūvēts 1912. gadā dzelzceļa līnijā Ainaži-Valmiera-Smiltene, pēc slēgšanas kļuva par gājēju tiltu. Man tā ir vienlaikus robeža un tikšanās vieta. Ja no nostalģisku atmiņu viedokļa – vidus starp Ausekļa un Zvejnieku ielas kopmītnēm. Mans rīta ceļš uz augstskolu.
Kas Valmieru atšķir no citām Latvijas pilsētām?
Neuzbāzīga un neforsēta dinamika, kas citviet traucē – tāda mākslīgas, neīstas pasaules radīšana.
Kā jūs nonācāt līdz Vidzemes Augstskolai?
Nedomāju, ka tā bija ļoti apzināta izvēle, tomēr tā motivācija droši vien slēpjas vēlmē un rakstura iezīmē dalīties: gan ņemt, gan dot. Mazliet jau tā ir arī tāda «skatuves māksla» un egoistiska vēlme pēc publikas atzinības. Neizklausīsies ticami, ka plūšana pa straumei un izaicinājums ir apvienojami, bet liekas, ka tas ir mans gadījums. Studēju Vidzemes Augstskolā un vēl īsti nebiju saņēmusi diplomu, kad negaidīti man Ilgvars Ābols piedāvāja lasīt kursu. It kā vienkārši, bet tajā pašā laikā – lēmums bija jāpieņem uzreiz. Vienlaikus bija vēl divi darba piedāvājumi, kurus jaunības maksimālismā pieņēmu. Pirmais darbs Vidzemes Augstskolā man bija vadīt tūrisma projektu vadības kursu. Bet vispār pirmo algoto darbu strādāju 7 gadu vecumā Krimuldas dārzniecībā, manā bērnībā tas bija pieļaujams.
Kam jūs darba ikdienā pievēršat vislielāko uzmanību?
Sarunām. Ar studentiem, kolēģiem un sevi. Tās ir ļoti svarīgas gan vides, gan jebkāda satura radīšanā.
Vai jums ir savi īpašie rituāli, darba dienu uzsākot, tās laikā vai beigās?
Ja pietiek laika, tad pirms darba kādu stundu pastaigājos, tas palīdz sakārtot domas, sakārtot dienu.
Jums ir kāda īpaša metode, kas palīdz saņemties sarežģītās situācijās?
Beigt agonēt un atlikt, neveidot haosu. Ķerties no viena gala klāt konkrētam darbam un to paveikt, tad nākamo. Konfliktu gadījumā sarunāties. Spert pirmo soli un sarunāties. Vienkārši darīt, nevis nedarīt. Norīt bailes, slinkumu, negribēšanu un darīt.
Kas jūs iedvesmo un motivē?
Mani bērni, māksla tās visdažādākajās izpausmēs – visvairāk, teātris, glezniecība, tēlniecība, lietišķā māksla. Mežs.
Kas jums ir šībrīža lielākā aktualitāte?
Lai gan likās, ka pēc ļoti piepildītā rudens semestra esmu pilnīgi izsmēlusi visas rezerves, pašlaik nevaru vien sagaidīt pirmās lekcijas jaunajā semestrī. Man patīk, ka to parasti sauc par pavasara semestri.
Kāda ir Valmieras garša?
Garšo tas, kas izaug manā Burtnieku dārzā un mežā. Vislabākā recepte ir vasarā aiziet dārzā, noraut saulē sasilušu gurķi vai tomātu un apēst, piekožot dilles vai baziliku, un tad desertā aveņu sauja.
ILZE GRĪNFELDE. Zanes Andiņas foto