Kad «Liesma» vaicā par radikālo lēmumu — kopā ar ģimeni no Rīgas pārcelties uz dziļiem laukiem, Esmeralda izvēli skaidro tā:
«Esmu dzimusi, augusi un skolojusies Rīgā — mūziķu ģimenē. Līdz divdesmit astoņu gadu vecumam biju izteikta rīdziniece. Igaunijas pierobežā ir mana vectēva mājas. Pēdējos gados tur dzīvoja un saimniekoja vectēva māsa. Viņai radās nopietnas veselības problēmas. Sapratu: ja gribam saglabāt dzimtas īpašumu, tad cita varianta nav — jābrauc tur, jāpalīdz vectētiņa māsai un jāmācās dzīvot laukos. Līdzi uz laukiem pārnāca arī abas manas meitas: Paulai pašlaik ir 18, bet Patrīcijai 14. Vēlāk mums pievienojās arī mans draugs itālis, kam dots svētā Kono vārds, un viņa dēls Domeniko, kuram pašlaik ir trīs gadi. Ziema paiet Latvijā, jo ir mācību gads, bet vasarās dodamies uz Sicīliju, kur dzīvojam ļoti skaistā vietā jūras krastā, no tās tālumā redzamas arī slavenās Etnas aprises.»
«Liesmas» uzmanību Esmeralda piesaistīja Rūjienas Miķeldienas tirdziņā, kurā redzējām, kā daudzus priecēja viņas krāsainās rotaļlietas. Kad nu tagad esam norunājuši interviju un tiekamies Rūjienas Tautskolā, Esmeralda uz galda noliek lielu grozu, no tā ārā izlec zaķi, peles, lāči un vēl citi bērniem tik mīļi rotaļu brīnumi. Vaicājam: kā radās ideja par šādu pašnodarbinātības jomu? Esmeralda stāsta:
ESMERALDA PASĪTE un viņas rotaļlietas — arī autentiskais lācītis. Jāņa Līgata foto