— Tūrisma jomā liela nozīme ir sadarbībai ar kaimiņu novadiem un Valmieras pilsētu. Redzam, ka Burtnieki, Kocēni, Beverīna, Valmiera ir sadarbības teritorija, kurā labās iestrādes jāturpina!
Vai bez minētajiem četriem sadarbības partneriem tūrisma jomā ir padomā paskatīties arī uz citiem, varbūt pat tālākiem kaimiņu novadiem?
Jā, arī Rūjienas, Mazsalacas un Strenču novada virziens mums būtu svarīgs. Ja runājam par to, kā zaļums varētu sadzīvot ar attīstības vajadzībām, tad tas varētu būt tieši mans pienesums, šajā amatā strādājot, kur es varētu izmantot iepriekš dabas aizsardzībā un tūrismā iekrāto pieredzi. Es te redzu lietas tieši kaimiņu sadarbībā, piemēram, dažādos dabas aizsardzības projektos, teiksim, ar Sedu Strenču novadā. Esam jau kopā ar bijušajiem kolēģiem, piemēram, Rūtu Zepu, kas apsaimnieko arī Sedas dīķus, runājuši, ka tas varētu būt Ziemeļgaujas aizsargājamo ainavu apvidus tūrisma piedāvājums gar Gauju.
VARBŪT ARĪ AR DIVRITENI? Ziemā pie šī Latvijā lielākā zināmā svētozola, kura mūžs mērāms četros simtos gadu, nāk vien slēpotāji un nūjotāji, bet vasarā pie valsts nozīmes arheoloģiskā pieminekļa — Sīmanēnu ozola — ar laiku varētu būt arī pietura velotūrisma maršrutam. Foto no Nūjo ar vēju arhīva