Kauguru kultūras nama vadītājs Alfrēds Stīpiņš par šo panākumu ieteica gan Oskaru Morozovu, gan aktierus pacildināt:
«Kopš 1998. gada, kad «Vīzija» sākās ar «Čaukstenēm», mums tādas atzinības nav bijis. Sākotnēji skatēs vispār nepiedalījāmies. Kad sākām piedalīties, mums nepaveicās. Te – jaunā režisora jau pirmajā gadā – augstākā atzinība.»
Oskars: «Vēl lielu cildinājumu neesam pelnījuši, jo garais ceļš līdz galam nav noiets, esam uzkāpuši pirmo pakāpienu. Priekšā divi nopietnāki. Februārī jābrauc uz Vidzemes amatierteātru skati Alūksnē. Ja tur veiksies labi, tiksim uz Rīgu, uz gada izrādi. Alūksnē konkurence rādās spēcīgāka. Tur būs kaut vai Agris Māsēns ar smilteniešiem. Taču mūsu uzdevums paliek iepriekšējais – arī tur nospēlēt savā, pietiekami labā līmenī. Šogad mums ir divas Upīša ludziņas «Dzimumdienas rītā» un «Ragana». Skatē rādījām tikai vienu, kurā aktieri kopā turējās labāk. Otrā tik raiti nesanāca, iespējams, nebiju trāpījis ar lomu sadalījumu.»
Nebijāt vēl iepazinis aktieru spējas?
«Sākumā ar daļu no aktieriem iznāca neliela rīvēšanās par amatierteātra būtību. Viņi bija vairāk ieraduši, sanākot kopā, vispirms padzert kafiju, izrunāties un tikai tad kaut ko arī uz skatuves darīt. Es uzreiz teicu, ka esmu aicināts un gribu strādāt kā režisors, nevis kafiju dzert. Sākotnējo neuzticēšanos saprotu: atnācis jauns čalis no teātra, kurš ir tikai aktieris un nav nekāds režisors (arī tādas runas ir bijušas). Vajadzēja laiku, lai man sāktu uzticēties. Bet tas jau raksturīgi jebkurai teātra videi, ka vienmēr kāds grib kaut ko vairāk un aiz muguras kaut ko pārrunā.
«VĪZIJA». Pēc veiksmīgas abu ludziņu pirmizrādes Mūrmuižā. Aivara Miruškina foto