Katru gadu Onkoloģijas centrā tiek konstatēti vidēji 11 tūkstoši jaunu onkoloģijas pacientu. Viņi tiešām ir gados jauni, arī brieduma gados un seniori. Šajā reizē nav nodeldēts teiciens: slimība nešķiro! Ļaundabīgajām šūnām jau neinteresē, vai cilvēks ir slavens, bagāts vai nabags. Mēs katrs zinām virkni vārdu un uzvārdu — pasaulē, Latvijā pazīstamus cilvēkus, diemžēl arī mūsu dzimtas kokos ierakstītus, kas aizsaulē devušies, bieži vien pāragri, jo vēzis licis padoties.
«Mani pirmdien šķērdīs,» mirkli pēc valsts svētkiem piezvanot, teica kāda mana paziņa. Neesam sirdsdraudzenes, taču ziņa bija apstulbinoša. Vakar bija tā pirmdiena, kad viņu šķērda, šodien kaut kā izmisīgi gaidu labas ziņas, jo ir jau vēl iespēja, ka operācija būs veiksmīga, ka sieviete, kura lolo meitiņu sākumskolas vecumā, izglābsies no ķīmijterapijas, staru terapijas, ka vēzis būs noķerts laikus, ka jau ir uzvarēts.
«Tu saproti, kā man palaimējās, ka viņu atrada!» teica piecdesmitgadniece, nesaprotot, kāpēc uz ļauno radījumu sevī tik tiešām cilvēki norāda nevis ar tas, bet viņš, piedēvējot draņķim dzīvas un augošas būtnes nozīmi, un turpināja: «Es šad un tad biju brīnījusies, kā cilvēks var dzīvot un vēzi nejust. Es arī neko nejutu. Sagadījās izmeklēties, un… atrada. Labi, ka tā notika, varbūt paveiksies.»
LOTOSS UZDĪGST DUBĻOS — tā savā blogā raksta Līga Andžāne, mudinot katram piedzīvot laimīgu sevi. Viņa uz savas ādas pārbaudījusi, ka vēzis nav nāves spriedums, un pārdomas klāsta blogā laimīgie čuksti jeb happywhispers.lv Foto ilustratīva nozīme