ĢIMENE IR STIPRA bez savējiem un svešajiem. Šajā bildē Vija Toča (no kreisās) kopā ar Steisiju Henu, viņas dēlu Deividu un puisēnu no Latvijas Aivi, kurš ciemojas viesģimenē. Foto no personiskā arhīva
Latvijā bērnus uz ārzemēm adoptē ar adopcijas aģentūru starpniecību, taču vispirms viņi iepazīstas ar potenciālajiem vecākiem. Bērni ar viesģimenēm sazinās internetā, viņi dodas iepazīšanās braucienos uz jauno mītnes zemi, lai virtuāli satiktos cilvēkus iepazītu klātienē. Ja starp pieaugušajiem un bērniem veidojas emocionāla saikne, viesģimenes ļoti bieži bērnus aicina pie sevis ciemos atkārtoti. Ne visas, bet kāda var izlemt bērnus no Latvijas pieņemt savā ģimenē paliekoši, tad viesģimenes statusam seko adoptētāja statusa iegūšana, kas turieniešiem esot visai sarežģīts process.
Vasarā 33 bērni no Latvijas — Jelgavas, Pierīgas sociālās aprūpes iestādēm, arī vairākām audžuģimenēm un Valmieras SOS ciemata — devās uz Ameriku, lai piecas nedēļas pavadītu viesģimenēs, kuras apvienojušās bezpeļņas organizācijā «Open Hearts and Homes for Children» un vēlas atvērt sirdis un savu māju durvis bez bioloģisko vecāku gādības palikušajiem bērniem no Latvijas un Ukrainas.
Kopā ar nepilngadīgajiem bērniem ceļā pāri okeānam ierasti un arī šoreiz devušies sociālie darbinieki, psihologi no Latvijas kā bērnus pavadošās personas. Šoreiz viņu vidū bijusi arī valmieriete, ģimenes psihoterapeite VIJA TOČA, kura ilgus gadus strādājusi arī Valmieras SOS bērnu ciematā, bet pašlaik strādā PII «Burtiņš».
Vijai bijusi iespēja pabūt vairākās viesģimenēs, skatīt un vērtēt, kā amerikāņi pieņem audžubērnus, kā izprot sāpināto, bieži vardarbībā cietušo bērnu vajadzības, tāpat Vija ciemojusies ģimenēs, kurās jau adoptēti un pāris gadus dzīvo bērni no Latvijas. Jādomā, ka ne tikai amerikāņu sirds siltums, bet arī materiālā labklājība ļauj ģimenēs pieņemt un audzināt pat četrus un piecus vienas ģimenes bērnus. Amerikā Vijai izdevies satikt piecus brālīšus un māsiņas no Liepājas. Viņi dzīvo Ņujorkas priekšpilsētā, tikai lielākie vēl labi zina latviešu valodu un atceras Dzintarjūru, taču, dzīvojot tuvu debesskrāpjiem, viņi ir ieguvuši galveno, ko bērna sirds var vēlēties, — mīlošus vecākus un iespēju uzaugt kopā ar savējiem brāļiem un māsām. Kā zināms, Latvijā daudz biežāk adoptētāji vēlas kļūt par vecākiem vienam vai diviem bērniņiem, bet visbiežāk no nelabvēlīgas vides izņemti vairāki brāļi, māsas, pusbrāļi, pusmāsas, un diemžēl adoptēt četrus, piecus bērnus uzreiz pie mums var atļauties tikai reta ģimene.
Vijai jautāju: kā viņa vērtē to, ko redzējusi, uzzinājusi, iepazinusi?
«Lai kā man to varbūt negribētos pat teikt, bet galvenais, kas mūs joprojām atšķir: tur cilvēki lepojas ar to, ka viņi var dot mājas kādam bārenim. Pie mums tā nenotiek. Ja to nevēlamies slēpt, tad ir ļoti daudz nevajadzīgu, nepareizu priekšstatu par audžubērniem. Es teikšu, ka Latvijā ir jānomainās paaudzēm, lai šajā ziņā sabiedrība mainītos, kļūtu atvērtāka, pretimnākošāka,» sacīja Vija Toča un piebilda, ka Amerikā ik uz soļa redzējusi plato amerikāņu smaidu, taču tas nav bijis samākslots. Arī bērnus, kas bijuši visa labā pārņemti.