«Ābelītēs obligāti jāēd āboli!» ar tikko kā no plīts cepeškrāsns izņemtiem gardumiem ciemiņus sagaida Agnese un Martins. Ā. Romanovskas foto
Kad planšetē bijuši atlasīti jau 99 īpašumu piedāvājumi, sanācis ciemoties pie draugiem Ineses un Daira tepat kaimiņos, kuri ieteikuši skatīties ko piemērotu Naukšēnu pusē, taču tobrīd tas šķitis pārāk tālu no Rīgas. Tomēr pēc pamatīgas pastaigas pa vasarīgajām Ābelītēm, kuras nemaz nav bijušas izvēlēto sarakstā, uz Agneses jautājumu, ko tu par to domā, Martins atbildējis: domāju, kur ņemt naudu.
Dzīvē — kā seriālā
«Pēc astoņpadsmit aktīviem gadiem salonā un mākslinieces darbnīcā bija iekrājies pagurums un radusies sajūta, ka vajag no tā visa izkāpt ārā,» stāstījumu par negaidītajiem likteņa pavērsieniem uzsāk Agnese. «Biju saklausījusies, ka, lai ko mainītu ierastajā vidē, vajadzīgas 30 dienas. Tikmēr šaubās tirinājos, līdz atskaitīju kalendārā 30 dienas un nopirku biļeti uz Taizemi — aizlidoju uz turieni viena pati ar mugursomu, bez angļu valodas zināšanām un bez pieredzes Āzijā. Man jau pirms kāda laika bija beigušās attiecības, un es neko jaunu arī negribēju, tāpat Martins bija šķīries, un arī viņu tobrīd sievietes neinteresēja, bet mūsu satikšanās notika kā filmā vai romānā — pēc astoņām stundām autobusā katrs no savas puses iebraucām vienā laikā, vienā pilsētā Sukhothai. Galapunktā ievēroju, ka kāds vīrietis pārkāpj no viena busa otrā, taču tobrīd vēl nezināju, ka tas ir Martins. Izrādījās, ka esam izvēlējušies vienu viesnīcu. Pa ceļam noskaidrojuši, ka abiem nav nekādu blakus interešu, kopā ļoti jauki pavadījām laiku. Pēc tam viņš aizbrauca uz turieni, no kurienes es ierados, un es aizbraucu uz turieni, no kurienes Martins atbrauca. Bet tad viņam kaut kas nesanāca ar biznesu un viņš piezvanīja, ka arī tomēr brauks uz salām. Daudz staigājām, izklaidējāmies un pēc kāda laiciņa sapratām, ka varētu būt kopā. Un tā mēs esam šeit. Tagad te mums ir pasaules centrs, un šī vieta mūs nepārtraukti pārsteidz.»
Cita brīvība
Veikalu Ķelnē Martins jau bija paspējis slēgt pirms abu iepazīšanās, atstājot savā biznesā tikai interneta veikalu, kuru iespējams vadīt gan no Taizemes, gan no Ābelītēm. «Man gan pēc mājas nopirkšanas vēl nebija domas slēgt savu salonu, viss funkcionēja un notika, bet tad pēc pāris nedēļām, sēdot salonā un zīmējot kaklasaites, sāku domāt — ja reiz mums pieder tik skaists īpašums, varbūt salons uz kādu brīdi jātaisa ciet un jāpaskatās, kas notiek,» atceras Agnese. «Klientu bāze ir saglabāta, ir arī mājaslapa kaklasaites.lv, tā ka interesentiem joprojām esmu atrodama, turpinu piedalīties modes preču pasākumos un arī gadatirgos. Kopš atvērts Straupes Zirgu pasts, esam tur katru reizi, jo tas ir pietiekami tuvu un tur ir forša atmosfēra.
Kaklasaites esmu darinājusi gan Ministru prezidentiem, gan Vējoņa kungam, kad viņš vēl bija vides ministrs — viņam pieder vesela kolekcija ar maniem darbiem. Ne tikai ministriem un prezidentiem vīriešiem — arī Vairas kundzei ir manis apgleznota šallīte. Manas kaklasaites domātas gan politiķiem, gan biznesmeņiem, gan mūziķiem, māksliniekiem un citiem pilnīgi ķertajiem.