PROFESORE DAINA KAIRIŠA: «Z/s «Ceļmalas» saimniekošanas pluss ir tas, ka tā ir sākta uzreiz ar tīršķirni.»
Priecē, ka ar zīdītājgovju audzēšanu, tāpat kā ar aitkopību, Latvijā pašlaik viss lieliem soļiem iet uz priekšu. Ir pietiekami lielas zālāju platības un arī agroklimatiskie apstākļi tam piemēroti. Var piekrist ārzemju kolēģiem, kas, atbraukuši uz Latviju, iesaucas: «Cik jūs tomēr zaļi! Te visur kādam lopam vajadzētu kustēties, bet diemžēl ir tik tukšs!» Pirmā problēma nozarē ir tā, ka tik piemērotajā zaļumā vēl ir par tukšu. Tādēļ divtik liels prieks par ne viena vien saimnieka uzdrīkstēšanos. Lielisks piemērs tam ir arī Burtnieku novada Ēveles pagasta z/s «Ceļmalas», kur esam pulcējušies Fermu dienā. Šīs saimniecības pluss un pareizais ceļš ir tas, ka šeit ir sākts kaut arī ar nelielu, bet uzreiz ar tīršķirnes ganāmpulku. Tiem, kas šajā nozarē saimniekošanu attīsta, paļaujoties uz krustošanas variantu, jārēķinās, ka šķirņu pazīmju skaldīšanās tomēr ir milzīga. Tas nozīmē — lai izaudzētu vientipisku un kvalitatīvu ganāmpulku, vajadzīgs ļoti ilgs laiks un arī milzīgs ieguldījums. Lai tiktu pie kārtīgas tīršķirnes, vajag sešas paaudzes. Ja govs vidēji atnesas trīs gadu vecumā, tad — reiz seši! Ja tā sāk saimniekošanas ceļu, tad vēlamo rezultātu darba mūžā nemaz nevar sagaidīt. Zinot, cik finansiāli ierobežoti ir lauksaimnieki, saprotams, kādēļ daudzi nevar atļauties uzreiz nopirkt kvalitatīvu šķirnes vaislas materiālu. Ja jau sākotnēji Latvijā valsts atbalsts selekcijā būtu maksāts par tīršķirnes ganāmpulkiem, tad pašlaik nozarē nebūtu tāda situācija, ka mums otrajā vietā ir krustojumi. Tā ir nenormāla situācija. Krustojumi — tas ir kaujamais dzīvnieks, tā nav māte! Šādā situācijā nevar prognozēt, kas piedzims, kā tas augs un ko beigās varēs piedāvāt tirgū. Nozares problēma ir ne tikai krustojumu, bet arī pārāk liela šķirņu daudzveidība. Rezultātā — pārāk saskaldīts tirgus. Tas nozīmē, ka liellopu gaļas nozarē lielās partijās tirgum diemžēl neko kvalitatīvu piedāvāt vēl nevaram.