Pašlaik filiālē vairākās ēkās mitinās 270 cilvēki ar dažādām īpašām vajadzībām. 2017. gadā apmēram piektā daļa no viņiem, spēcīgākie un motivētākie, varētu uzsākt dzīvi kādā no pašvaldībām, kur valstī realizētā deinstitucionalizācijas (DI) procesa laikā un, īstenojot DI projektu, būtu veidota infrastruktūra: sociālās mājas, grupu dzīvokļi, kur šie cilvēki atrastu jaunu jumtu virs galvas. Speciālisti, kuri pašlaik dienas vada kopā ar viņiem, gan uzsver, ka ar ēku un jumtu vien nepietiks, jo šiem cilvēkiem vajadzēs blakus atbalsta personu visa mūža garumā. Varbūt kāds no brīvlaistajiem varētu dzīvot bez dzīvesgudra cilvēka blakus, bet lielākajai daļai vienatne, neprasme tikt galā ar dzīves pienākumu pusi, aizmiršana iedzert zāles varētu būt smags klupšanas akmens paša labklājībai, veselībai un iespējām socializēties, iekļauties ikdienas dzīves ritmā. Tāpat pašvaldībās vajadzēs dienas centrus, kurus šie cilvēki gribētu apmeklēt, viņiem mājas būs jārod vietā, kur sasniedzamā attālumā ir veikali, bibliotēka, medicīniskā palīdzība. Vislabāk, ja pieejama arī iespēja mērķtiecīgi darboties, varbūt strādāt gadījuma darbus vai līdzdarboties kādā uzņēmumā ar četru stundu darba laika iespēju.
Vai Latvija, sabiedrība, pašvaldības ir gatavas šādām pārmaiņām, galvenokārt arī attieksmes ziņā pret cilvēkiem ar garīgu invaliditāti? DI projekta realizētāji uz ieceri raugās pozitīvi un uzsver, ka DI process līdz 2022. gadam Latvijā būs jāpabeidz.
BŪS TIE, KURI ĻAUSIES izaicinājumam sākt jaunu dzīvi pašvaldībās: sociālajās mājās, grupu dzīvokļos. Agris un Zaiga (priekšplānā) ir gatavi pamest «Rūju», kad zinās, kur un kāda būs viņu jaunā dzīvesvieta. Jāņa Līgata foto