Kāpēc tieši Vidzemes Augstskola?
— 1996. gadā, kad tika izsludināts konkurss uz Vidzemes Augstskolas tūrisma ģeogrāfijas lektora vakanci, es strādāju Smiltenes vidusskolā un ģimenē bija piedzimis pirmais dēls. Ienākumi skolā bija nelieli, tajā laikā sieva arī nestrādāja, tāpēc tika meklētas dažādas darba iespējas, lai gūtu papildu ienākumus un nodrošinātu ģimeni. Tāpēc pieteicos uz ViA vakanci, un mani arī apstiprināja. Sākumā strādāju par tūrisma ģeogrāfijas lektoru, pēc tam paralēli lektora darbam bija darba piedāvājums studiju informācijas centrā. Atskatoties atpakaļ, secinu: Vidzemes Augstskolā sāku strādāt ne tāpēc, ka man nepatika Smiltenē, man tur ļoti patika, bet gan dažādu sadzīves apstākļu dēļ. Uz to brīdi tika piedāvāts divas vai pat trīs reizes lielāks atalgojums nekā Smiltenē, un tā tas viss aizsākās. Sākotnēji vadīja ekonomiskie apstākļi, pēc tam jau entuziasms.
Kas ir mainījies, ja salīdzina ViA pirmsākumus 1996. gadā un tagadējo 2016. gadu?
Ļoti daudz ir mainījies, augstskola pati par sevi ir izaugusi: gan studentu, gan darbinieku skaits ir liels. 1996. gadā darbinieki atradās visi vienā telpā, tā saucamajā akvārijā, tagadējā Tērbatas ielas 106. telpā. Katram bija savs stūrītis — sekretāre, turpat rektors, mācībspēki un pārējie darbinieki. Pirmajos gados bija tā, ka principā visi zināja par visu, jo atradāmies vienā kabinetā, un katrs no mums spēja apkalpot, atbildēt uz jautājumu.
ILGVARS ĀBOLS gadu gaitā ieņēmis dažādus amatus ViA, taču atkal un atkal atgriezies pie saknēm — tūrisma nozares. Artūra Lūkina foto