APCIEMOJIET VIDUSĀZIJU un arī Uzbekistānu – tāds ir Bahriddina Sindorova aicinājums, pasaules kartē rādot apvidu, ko viņš sauc par savu bērnības zemi. Jāņa Līgata foto
Uzbekistānas teritoriju vēsturiski ir šķērsojis Lielais zīda ceļš no Ķīnas uz Eiropu, Taškentu joprojām mēdz saukt par Austrumu pērli, tur ir tuksnesis un auglīgas stepes, tur ir dārzi pilni ar vīnogām, melonēm, lauki ir pūkaini balti, klāti ar kokvilnas pogaļām, un tūrisma kompānijas braucienus uz šo Vidusāzijas valsti izpārdod ļoti īsā laikā. Bahriddina kungu tas nepārsteidz, jo Uzbekistāna ir sirdī viņējā.
Sapņo par gaisa kuģiem
Par bērnību, skolas gadiem, par laiku, kas pagājis, dienot armijā, Bahriddins, kuru draugi iesaukuši par Borisu, jo tā šķitis vieglāk, var stāstīt stundām ilgi. Zinām taču – lai kas bērnībā gadītos, to atceramies laimes pielietu. Bērni izdzīvo dienu, tāpēc nekrāj pagātnes rēgus, varbūt zīmē nākotnes sapņu pilis. Bahriddins bija viens no viņiem. Viņš kopš bērna kājas gribēja būt pilots. Par spīti visam, bet spītēt vajadzēja, jo, tikko piedzimis, viņš zaudēja tēvu, kurš krita karā. Mamma bija tik jauna, ka, nesagaidot mājās vīru, tika izdota pie vīra otrreiz. Uzbekistānā bērni kā astītes neseko mātei viņas jaunajā dzīvē. Bērni paliek dzimtā. Bahriddinu audzināja vectēvs, vecmāmiņa un radu saime. Kā vīrs tagad stāsta: viņa kā bāreņa izaugšanu stutēja viss ciems.
«Bārenis, jā, bārenis! Vectēvs un vecmamma nomira aiz bēdām. No kara nepārnāca abi dēli. Viņi iznīka. Es 12 gados paliku viens, bez vecākiem, vecvecākiem. Mācījos, dzīvoju pa internātskolu. Pazust man neļāva, jo viss ciems vectēvu cienīja. Manu izaugšanu visi atbalstīja,» stāstīja Bahriddins, iezīmējot vienu no uzbeku un arī musulmaņu tradīcijām: dzīvot kopienā un atbalstīt citam citu.
Bahriddins no skolas bēguļojis, taču, kad saņēmies, bijis gandrīz vai teicamnieks. Izglītību ieguvis labu labo, bet, tā kā krievu valodu nav pratis, tad, jau pa pusei pieaudzis būdams, domājis, ka sapnis par lidošanu jāliek pie malas. Gājis lauku darbos, kopis vectēva zemi, lai gan cauri laikiem zeme Uzbekistānā ir valsts īpašumā.
«Paklausies līdz galam, tur ir gari ko stāstīt,» bieži šajā sarunā teica Bahriddins, uzsverot, ka uzbeku vīrietim ir svarīgi izstāstīt visu, kas dzīvē izdevies, ko sanācis sasniegt, un turpināja: «Es tolaik sapratu, ka esmu bārenis, ka par pilotu nekļūšu, bet izdomāju, ka man jāuzraksta vēstule un viss, kas ar mani noticis, jāizstāsta Hruščovam Kremlī. Nezinu, vai tā vēstule tika līdz Kremlim vai līdz Samarkandas apgabala izpildkomitejai, bet nepagāja ilgs laiks, kad pie manis uz laukiem atbrauca kapteinis, leitnants un jautāja: vai gribu dienēt padomju armijā? Nezināju, gribu vai negribu, bet viņi domāja par to, ka man jātiek tankistu rotā. Tagad jau saprotu, kāpēc tā. Tolaik puišus sūtīja dienēt turpat mūsu reģionā: uz Kirgizstānu, Tadžikistānu, bet mans ešelons gaidīja uz Krieviju, tad tālāk uz Lietuvu, bet lielāko dienesta laiku pavadīju pie Liepājas, Priekuļos.»