«Liesma» vairākas reizes pāris mēnešu laikā atgriežas pie informācijas, kuru uzzināja, verot Valmieras cietuma durvis. Tur radās priekšstats, ka izolētā vide ir sava veida pilsēta pilsētā, kur ikdienu vada simtiem puišu un vīru, kuri pārkāpuši likumu. Viņi šajā savādajā cietuma pilsētā mācās, strādā, iepērkas, lasa, zīmē, sporto, ietur maltītes, gaida ciemos draudzenes un sievas atļautajās tikšanās reizēs, viņi laulājas un šķiras. Neoficiāli zināms, ka viņi tur uzbur un plāno sev jaunu un labāku dzīvi, kāds likumpaklausīgu, kāds, mācoties likumus no galvas kā tautasdziesmas, atkal meklē, kur tajos robs, lai varētu dzīvot zaļāk uz citu rēķina — pēc gada, diviem vai desmit.
Kā sacīja Valmieras cietuma Sociālās rehabilitācijas daļas priekšniece Tatjana Ļudvikova, 400 notiesāto vidū ir zagļi, laupītāji, tie, kas nodarījuši līdzcilvēkiem smagus miesas bojājumus, arī slepkavas, izvarotāji un pedofili.
Valmieras cietuma sociālie darbinieki, psihologi un skolotāji uzsver, ka šajā sarežģītu cilvēku jūklī ir svarīgs katrs viens, jo tajā pilsētā ir tieši tāpat kā mūsējā, runājot alegorijās: ir vardes, kuras vienmēr pienu kuls sviestā, lai tiktu laukā, un būs tās, kas pat nemēģinās.
Cietumā kļūst par cilvēku
Jūlija sākumā pirmoreiz Valmieras cietumā tika piedzīvots vidusskolas izlaidums, daudzi, būdami ieslodzījumā, tikuši arī pie pamatskolas izglītības, profesionālajām iemaņām. Tie ir ieslodzītie, kas izmantojuši viņiem piedāvāto otro iespēju.
ATBILDĒDAMS UZ LŪGUMU kaut ko nospēlēt uz ģitāras, Konstantīns spēlēja un dziedāja «Klusa nakts, Svēta nakts». Tas, kaut arī laukā vasara, bija likumsakarīgi, jo puisis ir pārliecināts, ka viņš savu Betlēmi piedzīvojis Valmieras cietumā. Jāņa Līgata foto