«Foreļu mums vairs nav»,
savu stāstījumu sāk Inese un padalās, kāpēc tā: «Ar šīm zivīm sākām, taču nācās secināt, ka tās audzēt neatmaksājas — pārāk dārga sanāk gan barība, gan ūdeņu nomaiņa. Foreles dīķus ļoti piesārņo, netīrais ūdens jādabū ārā, tad no uzkrājumiem vai no tukšajiem dīķiem jāpārpumpē tīrais. Ja liels foreļu daudzums, ar laiku arī dīķa apakša kļūst zaļa. Un tad vēl visādas kaites tām piemetās — no Burtniekiem putni ievazā utis, kas forelēm ir ļoti nepatīkama sērga. Līņiem utis mazāk skādē, karpai grūtāk tikt klāt, jo tai lielākas zvīņas. Arī karstais laiks ar augsto temperatūru forelēm nāk par sliktu, jo tās spēj izturēt tikai līdz 25 grādiem. Ja augstāka, zivis kļūst vājas un nobeidzas. Tā mums ar tām forelēm gāja.»
Sākums — bijušajā govju fermā
«Abi ar vīru bijām tā saucamie Breša zemnieki, mums «Kociņos» bija saimniecība ar govīm, aitām, cūkām, putniem. Kad, jūkot kolhozam, radās iespēja privatizēt fermas un zemes, mēs tikām pie «Ludzēnu» fermas ar visām govīm un tehniku. Kādu laiku vienā fermas galā atradās gateris, kurā strādāja līdz 20 cilvēku, bet kad bija nakts maiņas — pat 30. Deviņdesmito gadu beigās ugunsnelaimē gaterim nodega jumts. Visa manta gan tika izglābta, bet jumts aizgāja postā, nācās ņemt kredītu, lai to atjaunotu. Tajā rudenī visas govis pārdevām, palika tikai gateris. Diemžēl gateru Latvijā bija saradies daudz, radās problēmas ar produkcijas realizāciju, un šai nodarbei pienāca gals,» atceras saimniece.
INESE ULMANE — zemnieku saimniecības «Kociņi» saimniece. Jāņa Līgata foto