Ieejot pa kapsētas vārtiem, pārņem nevis smeldze, bet mīļums. Tu ieraugi, ka cilvēki neaizmirst savus draugus, kas viņus katru dienu iepriecinājuši dažu gadu, cits pat 17, 19 gadu garumā, cik nu garš var būt sunīša vai kaķīša mūžs. Redzams, ka nesen pie Dadzīša atdusas vietas degušas baltas sveces, nupat begonijas iedēstītas blakus Mīcītes kapa vietai. Ir kapu kopiņas, kuras klātas ar baltiem oļiem, ir tādas, kurām uzstādīti ziedoši krūmi, cita noklāta ar mirušā četrkājainā drauga spēļu mantām. Par kāda mīluļa aiziešanu vēsta krusts, par citu akmens plāksne.
«Te var just sirsnību. Esmu satikusi druknus vīrus, kuri atnāk, noliek puķīti, un viņiem, stāstot par savu mīluli, pār vaigu tek asaras. Spēcīgiem vīriem tā,» sacīja Cēsu novada pašvaldības Komunālās nodaļas speciāliste Anita Bukeja. Cilvēku kapsētām ir kapu saimnieki, bet Anitai godam piestāv būt par Cēsu dzīvnieku kapsētas saimnieci. Viņa tolaik ilgāk nekā gadu kārtoja dokumentus, saskaņojot visus par un pret nodaļās un pārvaldēs, lai panāktu, ka 2005. gada augustā dzīvnieku kapsētu varēja oficiāli atvērt.
SIMTIEM CILVĒKA LABĀKO DRAUGU atdusas Cēsu dzīvnieku kapsētā. Sakoptais meža ieloks ir pavisam netālu no pilsētas. Jāņa Līgata foto