Uģis atceras, kā te pirms diviem gadiem izskatījies — desmitiem gadu nepļauta kūla, kārkliem cauri mežu nav varēts saskatīt. Un tomēr — «Jauncimpēnos» tā iepaticies, ka tīri vai prāts aptumšojies, un saimniecība tikusi no kādas ģimenes pārpirkta.
«Kad pirmoreiz nācām šo vietu skatīt, ieraudzījām pa mežu izpļautas takas. Izrādījās, ka «Kalnacimpēnu» saimnieks, uzskatot, ka pa savu mežu jāvar ērti staigāt, regulāri ar traktoriņu izpļauj stigas. Noskatījāmies, un nu jau arī mums ir pašiem savas pastaigu takas. Nav vairs jābrien līdz padusēm pa pļavu,» priecājas saimniece.
Pagājušajā gadā kārtīgi pastrādājuši, un tagad jau ap mājām paveras arvien lielāks plašums, zied skaista pļava. Tā piepildās stingrais nodoms — saimniecība pamazām atgūst bijušo godību.
Senatnes aura
Jaunie «Jauncimpēnu» saimnieki savu dzīvi te sākuši ar lielu pietāti pret māju vēsturi. «Abi ar Uģi dienu nosēdējām Valmieras muzejā, pētot un fotografējot kartes, skatot grāmatas. Paldies Ingrīdai Zīriņai par atsaucību. Gan zviedru, gan baznīcu grāmatās redzams, ka te vienmēr, jau no 12. — 13. gadsimta, bijušas apdzīvotas vietas — «Kalnacimpēni», «Lejascimpēni». Vēl gan neesam atraduši liecības, kurā brīdī no «Kalnacimpēniem» tikuši nogriezti «Jauncimpēni», bet tie, izrādās, savulaik skaitījušies nevis pie Kokmuižas, bet pie Mujānu muižas,» pavēsta Anta.
«Jauncimpēnu» īpašnieki daudzkārt mainījušies, kolhoza laikos šī bijusi kopdzīvojama māja, par ko arī atstātas nepārprotamas liecības — maizes krāsns izplēsta, arī plītis ir liktas un atkal plēstas ārā. «Šīs lauku plītis, kā izrādījās, kurinātas ar oglēm(!), no krāsns spaiņiem naglas vilku ārā, liekas, tajā visā garumā likti iekšā garie dēļi. Divi gadi pagāja skrējienā, attīrot telpas no gadsimtiem krātiem krāmiem,» atceras Uģis, secinot, ka lielu paldies pelnījusi māja, kas to visu izturējusi.
«JAUNCIMPĒNU» SAIMNIEKI — Anta, Uģis, Rausis un Belliņa. Abi suņi ģimenē ienākuši no dzīvnieku patversmēm. Jāņa Līgata foto