Izrādot pašas izveidoto akmeņdārzu, kas stiepjas gar visu nama sienu, Līvijas kundze īsumā izstāsta košuma tapšanas vēsturi: «Es šeit dzīvoju 12 gadus, pagājušajā gadā, kad mūsu māju siltināja, te visur apkārt raka. Malači, labi un čakli puikas bija cēsnieki, kuri te strādāja! Protams, pēc tam visu arī sakopa, bet es izdomāju, ka vajag taču vēl kaut ko vairāk uztaisīt. Viss te, lejā, pie pamatiem redzamais tapis šajā pavasarī, rudenī tikai dažus krūmiņus iestādīju. Dažus kāds izrāva, daži nosala, tad nu nācās aizmest… Tagad atkal viss pa jaunu sastādīts, akmentiņi salikti gar malu.»
Sanācis viss lieliski, krūmiņi zaļo un puķes zied, kā jau maijmēnesī! Arī otrpus betona celiņam esošais mauriņš zaļš un līdzens, saimniece uzslavē gan tā pļāvēju, gan mājas čaklo sētnieku. Viss jau būtu labi, ja ne tie neaicinātie spricētāji…
DRAUDZĒJAS AR PUĶĒM. Līvija Saulīte uz manu minējumu, ka viņa, iespējams, ir no cilvēkiem, kuriem tie zaļie pirkstiņi, šķelmīgi attrauc: varbūt. Viņas dzīvokļa lodžijai visa mala nolikta ar puķu kastēm, kurās patlaban uz nebēdu zied dažādu krāsu atraitnītes.